Igaunijas bruņotie spēki

1914. gadā Krievijas armijā dienēja 140 profesionāli igauņu tautības virsnieki. Pirmā pasaules kara kaujās piedalījās aptuveni simts tūkstoši igauņu, no kuriem divi tūkstoši tika iecelti par virsniekiem.

 

No 1918. līdz 1920. gadam igauņu spēki piedalījās cīņā par Igaunijas neatkarību.

Pirms Igaunijas okupācijas (1940. gada augustā) Igaunijas bruņotajos spēkos bija līdz 25 000 karavīru. Pastāvēja arī 1918. gada novembrī izveidotie robežsardzes spēki.

1940. gada augusta beigās uz Igaunijas armijas militāro vienību bāzes tika izveidots Sarkanās armijas 22. Igaunijas strēlnieku korpuss igauņu ģenerāļa Gustava Ionsona vadībā, kuru vēlāk NKVD arestēja un nošāva.

Sākotnēji lielāko daļu amatu korpusā ieņēma bijušie Igaunijas armijas virsnieki, taču 1941. gada jūnija vidū, vēl pirms Vācijas uzbrukuma, lielākā daļa no viņiem bija arestēti un nomainīti ar Sarkanās armijas virsniekiem, kuri ieradās no PSRS. Lielākā daļa arestēto igauņu virsnieku gāja bojā KPFSR nometnēs, daudzi tika nošauti.

Otrā pasaules kara laikā korpuss pastāvēja no 1941. gada 22. jūnija līdz 1941. gada 31. augustam. Pēc 22. igauņu strēlnieku korpusa izformēšanas pēc Ļeva Mehlisa pavēles tā karavīri tika nosūtīti uz darba bataljoniem, kas izvietoti ziemeļu rajonos, kur daudzi nomira no bada un slimībām.

 

Igaunijas bruņotie spēki tiek komplektēti saskaņā ar Igaunijas Republikas "Vispārējo iesaukšanas likumu". Igaunijas pilsoņiem, jauniešiem vecumā no 18 līdz 28 gadiem, ir pienākums dienēt 8 vai 11 mēnešus.^[1]

Miera laikā bruņotajos spēkos ir 5500 karavīru, no kuriem aptuveni 2000 ir iesauktie. Bruņotajos spēkos dien aptuveni 3500 profesionālo karavīru. Bruņoto spēku rezervē ir aptuveni 30 000 cilvēku.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Igaunijas bruņotie spēki.