Homoseksualitāte

 

Līdz pat 19. gs. beigām viendzimuma attiecību apzīmēšanai nebija sava viennozīmīga jēdziena, dažreiz to dēvēja par sodomiju. Mūsdienās visizplatītāko jēdzienu “homoseksualitāte” 1869. gadā ieviesa austriešu-ungāru izcelsmes rakstnieks un tulkotājs Karols Marija Benkerts jeb Kertbenijs (Karol Maria Benkert/„Kertbeny“ (1824—1882)).^[2] Kā antonīmu jēdzienam "homoseksualitāte" viņš ieviesa jēdzienu “heteroseksualitāte” (no grieķu val. heteros "svešs" vai "citāds").^[3] Tomēr šim homoseksualitātes jēdzienam ir trūkumi:

• Jēdziens “homoseksualitāte” tika izveidots no grieķu valodas vārda saknes homo- ("tāds pats", "līdzīgs") un latīņu vārda sexus ("dzimums") saknes, ko latviešu valodā varētu tulkot kā “viendzimums” un līdz ar to adekvāti pielietot, apzīmējot attiecības vai seksuālu darbību starp divām viena dzimuma personām. Tomēr kā personas apzīmējums šis jēdziens ir pretrunīgs, jo tas nozīmētu, ka persona ir viendzimuma, kas satura ziņā ir bezjēdzīgi. Tāpēc Bosvels (Boswell) lieto lietvārdu “gejs” (gay), lai apzīmētu homoseksuāli orientētu personu.^[4]

• Jēdziens “homoseksualitāte” veicina pārpratumu, ka attiecības starp viena dzimuma personām aprobežojas vienīgi ar seksuālu darbību.^[5]

• Grieķu valodas sakni (homo-) daži pārprot kā latīņu vārda sakni, īpašības vārda “līdzīgs” vai “tāds pats” vietā saprotot to kā lietvārdu “cilvēks”. Bet, tā kā vārda sakne ir grieķu valodā, šis jēdziens nozīmē viendzimuma attiecības un līdz ar to ir attiecināms arī uz dzīvniekiem.^[6]

Kopš diviem gadu desmitiem, runājot par homoseksualitāti, nereti tiek lietots arī jēdziens homofīlija, kas lielāku uzsvaru liek uz viendzimuma attiecību emocionālo aspektu nekā to fiziskām izpausmēm un veicina sapratni, ka attiecības starp divām tā paša dzimuma personām neaprobežojas ar fiziskām seksualitātes izpausmēm, bet ietver arī tādus vispārcilvēciskus emocionālus aspektus kā mīlestība, tuvība, draudzība, abpusēja atbildības sajūta.^[7]

Šis jēdziens attiecas uz erotiskām izjūtām un fantāzijām pret sava dzimuma personām, kas var arī netikt īstenotas fiziskā izpausmē, un tādējādi tās var novērot arī pie heteroseksuālām (vīriešiem un sievietēm) personām.

Visi iepriekš minētie jēdzieni — homoseksualitāte, homofilija un homoerotika — ietver sevī daļu no cilvēka esības, proti, seksualitāti, mīlestību un erotiku. Tāpēc holandiešu teologs Hermans van de Spijkers (Hermann van de Spijker) šos visus cilvēciskās izpausmes aspektus pakārtoja jēdzienam homotropija (no grieķu val. homoios — "tāds pats", "līdzīgs" un tropos — "nosliece", "attieksme"), kurš apzīmē visaptverošu personas noslieci uz sava dzimuma personām, nevērtējot, vai tā ir seksuāla, erotiska vai emocionāla.^[8] Atbilstoši jēdziens heterotropija nozīmē visaptverošu cilvēka noslieci uz pretējā dzimuma personām.

Šis jēdzienu pāris — homotropija un heterotropija — aptver visus cilvēciskās esības aspektus un tādējādi ir vispiemērotākais zinātniskās literatūras valodai.^[9] Tomēr šo jēdzienu lietošana nav kļuvusi populāra nedz tautas, nedz zinātniskajā leksikā.

Heteroseksisms ir ideoloģiska sistēma, kas noliedz un stigmatizē jebkuru neheteroseksuālu uzvedības formu, identitāti, attiecības vai kopienu.^[10]

 

Paradoksālā kārtā rietumu geju kultūra ir ārārtīgi heteronormatīva, kas attiecas uz dzimumu lomām. Šīs dekādes pirmajā pusē divi seksologi neatkarīgi viens no otra nonāca pie terminiem sissyphobia (sissy var tulkot apmēram kā "mīkstais") un femiphobia, lai raksturotu riebumu (un kaunu), ko geji izjūt pret sievišķību citos vīriešos vai atceroties šādu sievišķību savā uzvedībā bērnībā. Tima Berglinga (Tim Bergling) grāmatas nosaukumā minētais termins sissyphobia ir biežāk lietots, Maikls Džī Beilijs (Michael J. Bailey) izveidoja savu terminu femiphobia savu transseksualitātes pētījumu laikā atklājot, ka tikai daļa no zēniem, kas bērnībā ir bijuši ievērojami sievišķīgi, kļūs par transseksuāļiem un lielākā daļa izaugs par gejiem un interesantā kārtā saglabās maz no sievišķības, kas viņiem piemita bērnībā. Jautājot gejiem par to, vai viņi bērnībā bija sievišķīgi, Beilijs norāda, ka, ja tas tā ir bijis, gejiem šādas atmiņas saistās ar lielu kaunu. Visticamāk tāpēc, ka nekonformisms ar savu dzimumu (t. i., sievišķīga uzvedība vīriešos) tiek nicināta gan no geju puses, gan no heteroseksuālā vairākuma puses (vismaz, kas attiecas uz rietumu kultūru, skat. zemāk par neeiropiešu kultūrām).

Heteroseksuāli cilvēki bieži pieņem prezumpciju, ka būt gejam implicē to, ka indivīdam automātiski patīk citi geji, taču patiesība ir pavisam savādāka — lielākajai daļai geju vīrieša ideāls būtu ļoti tuvs heteroseksuāla vīrieša veidolam. To apliecina tādi angliski runājošajās valstīs bieži dzirdami apzīmējumi, ko bieži varētu redzēt vēlamo īpašību sarakstā, piemēram, iepazīšanās sludinājumos kā straight-acting ("uzvedas kā heteroseksuāls vīrietis"), latviešu geju leksikonā līdzīgs apzīmējums būtu "nemanierīgs".

Neeiropiešu kultūrās (Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas indiāņu, Klusā okeāna salu u.c. kultūrās) ir vērojams lielā mērā pretējs modelis — tā vietā, lai homoseksuālus cilvēkus sadalītu divās plūsmās atbilstoši viņu dzimumam (un sagaidītu konformitāti ar šo dzimumu heteroseksuālu pārstāvju uzvedību), šīs kultūras rezervē viņiem sava veida "trešo dzimumu". Amerikas indiāņu kultūrā šiem cilvēkiem kopienā tiek dota šamaņu funkcija, pamatojoties uz to, ka viņos saskaņā ar ticējumiem mājojot divi gari (gan sievišķais, gan vīrišķais), praktiskā ziņā tas atrisina arī tādas problēmas kā, piemēram, jautājumu kuras no abu pamatdzimumu funkcijām homoseksuālajam, dzimumnekonformantajam indivīdam būtu jāuzņemas. Tajos gadījumos, kad autori piemin šādu trešā dzimuma indivīdu seksa dzīvi, tiek atklāts, ka viņi nodarbojas ar seksu vai nu ar heteroseksuāliem vīriešiem vai dzīvo celibātā atkarībā no konkrētās kultūras.

Jāpiemin, ka runājot par lesbietēm, Bergling savā grāmatā secina, ka lesbiešu vidū šāda heteronormativitāte ir daudz mazāk izteikta, respektīvi, lesbietes ir daudz akceptējošākas pret citām lesbietēm, kas izrāda vīrišķīgas iezīmes.

Homoseksuālu orientāciju nosaka daudzu un dažādu faktoru kopums. Neirobioloģiskā smadzeņu dzimuma veidošanās teorija skaidro, ka cilvēka seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti galvenokārt nosaka dzimumhormonu daudzums dzemdē otrajā grūtniecības pusē. Šo teoriju atbalsta vairāki pētījumi, kas veikti ar dzīvniekiem. Taču pētījumi atklāj, ka arī mūsu ģenētika un epiģenētika spēlē nozīmīgu lomu. Lai cik interesanti tas arī neizklausītos, tomēr, domājams, ka mātes imūnreakcija arī var būt atbildīga par homoseksualitātes izveidi galvenokārt vīriešos. Kopumā pētījumi vērš uzmanību tieši uz bioloģiskajiem faktoriem. Kā pierādījums tam kalpo atrastās anatomiskās un fizioloģiskās atšķirības smadzenēs. Piemēram, INAH-3 hipotalāma kodols homoseksuālu vīriešu un heteroseksuālu sieviešu smadzenēs ir vairāk nekā divas reizes mazāks, salīdzinot ar heteroseksuāliem vīriešiem, kā arī homoseksuālu cilvēku smadzenes reaģē pretēji uz cilvēka feromoniem, salīdzinot ar attiecīgā dzimuma heteroseksuālu cilvēku smadzenēm.^[11]

.

1897
15. maijā Magnuss Hiršfelds (Magnus Hischfeld) kopā ar Eduardu Obergu (Eduard Oberg), Maksu Šporu (Max Spohr) un Franci Jozefu fon Bīlovu (Franz Josef von Bülow) savā dzīvoklī Berlīnē nodibina Zinātniski-humanitāro komiteju, kuras mērķis ir veicināt zinātnisko diskusiju par homoseksualitāti.

1919
Magnuss Hiršfelds (Magnus Hirschfeld) Berlīnē nodibina Seksualitātes zinātnes institūtu (vācu val. Institut für Sexualwissenschaft^[12]).

1933
6. maijā nacistu studenti izdemolē Seksualitātes zinātņu institūtu un 10. maijā nacistu karavīri Operas laukumā Berlīnē kopā ar citām “vācu garam” neatbilstošām grāmatām sadedzina arī institūta materiālus.

1938
Alfreds Kinzijs (Alfred Kinsey, 1894 — 1956) uzsāk savus pētījumus cilvēka seksualitātes jomā un 1948. gadā savu pētījumu rezultātus publicē grāmatā “Cilvēka seksuālā izturēšanās”.

 

1969
Kristofera ielas (angļu val. Christopher Street) bārā “Stonewall Inn” Ņujorkā notiek policijas reids, kuras laikā pirmo reizi geji, lesbietes un transpersonas pretojas policijai, pretošanās pāraug ielas grautiņā. Šis notikums iezīmēja pagrieziena punktu Amerikas geju kustības attīstībā un veicināja geju, lesbiešu un transpersonu pašapziņas celšanu. Atceroties šo notikumu, katru gadu daudzās pasaules pilsētās tiek svinēti Kristofera ielas svētki (angļu val. Christopher Street Day^[13]),- arī Latvijā, kuri ir pazīstami ar nosaukumu Rīgas praids.

1970
Ņujorkā tiek nodibināta Geju atbrīvošanas fronte (angļu val. Gay Liberation Front), kura ir pirmā oficiālā geju organizācija pasaulē.

1972
Ņujorkā tiek nodibināta National Gay and Lesbian Task Force organizācija, kuras mērķis ir cīnīties pret homoseksuāļu diskrimināciju un apspiešanu. Šī organizācija ietver 32 000 biedru, tā ir viena no lielākajām geju organizācijām ASV.

1975
Telavivā, Izraēlā, tiek nodibināta organizācija Society for the Protection of Personal Rights for Lesbians, Gay Men and Bisexuals (SPPR), kura ir pirmā un vienīgā šāda rakstura organizācija Tuvajos Austrumos.

1981
Kļūst zināms pirmais salimšanas gadījums ar AIDS. Tā kā sākotnēji šī saslimšana izplatījās Dienvidkalifornijā dzīvojošo geju vidū, tad šī slimība tika nosaukta par GRID (angļu val. Gay-Related Immune Deficiency). Tikai vēlāk, kad kļuva skaidrs, ka šī slimība skar neatkarīgi no seksuālās orientācijas vai prakses, tā tika nosaukta par AIDS (angļu val. Acquired Immune Deficiency Syndrome; latviešu val. iegūts imūndeficīta sindroms).

1982
Sanfrancisko notiek pirmās geju sporta spēles (angļu val. Gay Games), kurās piedalās 1 300 geji un lesbietes. Šī pasākuma sākotnējais nosaukums bija Geju Olimpiskās spēles (angļu val. Gay Olympics), tomēr ASV Olimpiskā Komiteja uzsāka tiesas procesu par nosaukuma autortiesību pārkāpumu, kā rezultātā tas tika aizliegts.

1989
1.oktobrī Kopenhāgenā (Dānija) notiek pirmās geju kāzas. Egils un Aksels Aksgili (Egil un Axel Axgil) kā pirmais geju pāris pasaulē oficiāli reģistrē savas partnerattiecības. 1993. gadā Dānijai seko Norvēģija un 1995. gadā Zviedrija, kuras ievieš valsts atzītu viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju.

1991
Amnesty International — starptautiska cilvēktiesību aizsardzības organizācija — nolemj aizstāvēt arī homoseksuāļu tiesības.

1992
Pasaules Veselības organizācija (angļu val. World Health Organization) izsvītro homoseksualitāti no starptautiskā slimību saraksta.

2005
Notiek pirmais Rīgas praids.

2006
Oficiāli tiek reģistrēta lesbiešu, geju, biseksuālu, transpersonu un viņu draugu apvienība „Mozaīka”.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Homoseksualitāte.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Amnesty International starptautiskā mājas lapa
• Mozaīka mājas lapa
• Politika.lv 'Dažādība publiskajā telpā' lapa