Galindi

Valodnieki uzskata, ka galindu nosaukums cēlies no baltu vārda galas (latviešu: gals, lietuviešu: galas, latgaliešu: gols) ar nozīmi „zeme”, „novads”, līdzīgi kā Zemgale — zemgaļu zeme vai Lotigola — latgaļu, letu zeme. Pastāv pieņēmums, ka ar to tika norādīts uz galindiem, kā vistālāk uz austrumiem dzīvojošu baltu cilti.

Rakstnieks Laimonis Purs grāmatā "Tālajos pilskalnos" radīja pieņēmumu, ka vārds galindi radies no senas paražas nogalināt jaundzimušās meitenes, jo senprūšu valodā golis ir 'nāve', bet galintvei — 'nāvēt', 'galināt'. Par šādu, iespējams ekonomisku iemeslu dēļ, pastāvējušu ieražu Prūsijas zemes hronikā (Chronicon Terrae Prussiae) raksta arī Pēteris no Duisburgas.^[2]

Rietumgalindi (senprūšu: *Galindis, latīņu: Galindae) dzīvojuši uz dienvidiem no senprūšiem un uz rietumiem no lietuviešiem gar Vislas vidusteci un tās labā krasta pieteku Narevu. Rietumgalindu robežas rietumos un ziemeļos bijušas Neidenburga, Allenburga, Vartenburga un Rostenburga, austrumos tās sniegušās līdz Spirdinta ezeram un dienvidos iespiedušās labu gabalu tagadējā Mazurijā. Rietumgalindi vēsturē minēti agrāk par visām baltu ciltīm. Viņus piemin jau grieķu vēsturnieks Ptolemajs ap mūsu ēras 150. gadu (hellēniskā grieķu: Γαλίνδοι, Galindoi).

Jau 11.gs. vidū samazinās galindu atstāto arheoloģisko atlieku skaits, kas liek domāt par galindu sabiedrības sabrukumu. Tas varētu būt saistīts ar 1047. gadā beigušos postošo karu, kura rezultātā galindu sabiedroto Mazoviju no jauna iekļāva Polijas karalistē. Karš bija tik postošs, ka sagrāva lielāko daļu galindu apmetņu. Atradumi Ruska Wieś apkātnē liecina, ka šī teritorija bija apdzīvota vēl 13. un 14.gs. Ap 1320. gadu Galindiju apraksta kā neapdzīvotu. Tādējādi galindi ir gājuši bojā cīņās ar poļiem un vācu krustnešiem, kas turpmāk kontrolēja šīs zemes.

Pamatraksts: Austrumgalindi

Austrumgalindi jeb goļadi (krievu: голядь) minēti Hipatija hronikā (1038 un 1147) un Laurentija hronikā (1248).^[3] 1058. gadā Kijevas lielkņazs Izjaslavs Jaroslavičs sakauj galindus. Ņemot vērā, ka viņš šajā laikā atradās Smoļenskas apkārtnē, var secināt, ka šis karš bija pret austrumgalindiem. Hipatija hronika raksta, ka 1147. gadā Suzdaļas kņazs Jurijs Dolgorukijs devās uzbrukumā pret Novgorodas kņazisti, Čerņigovas kņazam Svjatoslavam Olgevičam pavēlot doties karot uz Smoļenskas apgabalu. Svjatoslava karaspēks iekaroja Smoļenskas zemes un Protvas upes rajonā dzīvojošos galindus. 1248. gadā karā pret galindiem pie Protvas upes krīt Vladimiras un Maskavas kņazs Mihails.^[4]

• Вилинбахов В. Б., Энговатов Н. В. Предварительные замечания о западной Галиндии и восточной голяди. Slavia Occidentalis, 1963, t. 23 (Poznań).
• Топоров В. Н. Γαλίνδαι — Galindite — голядь (балт. *Galind). Этнографические и лингвистические аспекты этнической истории балтийских народов. Rīga, 1980.
• Топоров В. Н. Галинды в западной Европе. Балто-славянские исследования 1982. Мaskava, 1983.
• Łowmiański H. Zagadnienie słowiańskich i bałtyjskich nazw plemennych w Sarmacji europiejskiej Ptolemeusza. Acta Baltico-Slavica, 1964, t. 1.
• Mažiulis V. Prūsų kalbos paminklai. Viļņa, 1981, t. II.
• Nalepa J. Próba nowej etymologii nazwy Galindia czyli Golędź. Acta Baltico-Slavica, 1976, t. 9.
• Savukynas B. Dėl M. Rudnickio Galindos, Priegliaus ir Sūduvos etimologinių aiškinimų. Lietuvių kalbotyros klausimai, 1963, № 6.
• Schmid W. P. Galinder. Reallexikon der germanischen Altertumskunde. Berlīne, Ņujorka, 1998, Bd. 10