Diktatūra

Diktatūra (latīņu: dictatura — ‘teikšana’) ir autokrātiska valsts pārvaldes forma, kurā vienam cilvēkam vai šauram cilvēku lokam pieder neierobežota vara. Politiskās norises valstī kontrolē diktators un to palīdz paveikt iekšējs un pietuvināts elites loks, kas sastāv no padomdevējiem, ģenerāļiem un citām augsta ranga amatpersonām. Diktatora vara tiek nodrošināta, ietekmējot un nomierinot iekšējo loku, kā arī apspiežot jebkuru opozīciju, piemēram sāncenšu politiskās partijas un nelojālus sabiedrotos. To paveic ar militāru un politisku spēku. Diktatūras ir autoritāras vai totalitāras. Visbiežāk sastopamie diktatūru veidi ir militārā diktatūra, vienpartijas sistēma un autokrātija vai personības kults, kā arī absolūtā monarhija.

Termins ‘diktatūra’ radās Romas Republikā, kad valstsvīram tika piešķirta absolūta vara, lai tiktu galā ar kādu ārkārtas situāciju.^[1] Pirmās militārās diktatūras radās Japānā, it īpaši, sjogunu valdīšanas laikā, bet Eiropā pirmā militārā diktatūra bija Anglijā, Olivera Kromvela laikā. Mūsdienu diktatūras radās 19. gadsimtā, kad Eiropā izplatījās bonapartisms, tas ir, Napoleona Bonaparta un viņa sekotāju politiskā ideoloģija, bet Latīņamerikā tā sauktie kaudiljo (caudillo). 20. gadsimtā Eiropā uzplauka fašima un komunisma diktatūras. Daudzas diktatūras radās Āfrikas valstīs, kuras viena pēc otras ieguva neatkarību laika posmā no 1950.-tajiem līdz 1975. gadam.

Struktūra

Diktatūras varas struktūra noteiktās valstīs var būt atšķirīga un, atkarībā no definīcijas, ir arī atšķirīgi diktatūras elementi. Kopīgā iezīme ir tas, ka diktators īsteno lielāko daļu vai pilnīgu varu pār valdību un sabiedrību, bet dažreiz ir nepieciešama elite, lai īstenotu diktatora pārvaldi. Pietuvinātais elites loks sastāv no padomdevējiem, tuviniekiem, draugiem, ģenerāļiem un citām augsta ranga amatpersonām. Elitei ir dota noteikta vara un tā parasti saņem noteiktas priekšrocības apmaiņā pret diktatora atbalstu. Elite ir arī diktatora galvenais politiskais drauds, jo tā var izmantot savu varu, lai ietekmētu vai gāztu diktatūru.

Diktatora vara tiek nodrošināta, ietekmējot un nomierinot iekšējo loku, kā arī apspiežot jebkuru opozīciju, piemēram, sāncenšu politiskās partijas un nelojālus sabiedrotos, kā arī ikviens, kurš neatbalsta šo režīmu. Vara tiek nodrošināta ar militāru un politisku spēku, vai pat mainot likumus. Organizēta opozīcija apdraud diktatūras stabilitāti, jo tā cenšas graut sabiedrības atbalstu diktatoram un aicina mainīt režīmu.

Totalitārisma gadījumā diktatūru raksturo vienas politiskās partijas pārvalde ar spēcīgu un izteiktu līderi. Šādā gadījumā liela loma ir arī partijas ideoloģijai, kas tiek realizēta valstī. Totalitāra valdība pilnībā kontrolē plašsaziņas līdzekļus, kā arī sabiedriskās un saimnieciskās organizācijas.

Veidi

Visbiežāk sastopamie diktatūru veidi ir šādi:

Vēl pie diktatūras veidiem var likt monarhiju, it īpaši, absolūto monarhiju.

Atsauces

↑ Sergeiand, Daniel Guriev, Treisman. «How Do Dictatorships Survive in the 21st Century?». Carnegie Corporation of New York, 2022. gada 6. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 16. aprīlis.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Diktatūra.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

[Guriev,_Treisman-1] Sergeiand, Daniel Guriev, Treisman. «How Do Dictatorships Survive in the 21st Century?». Carnegie Corporation of New York, 2022. gada 6. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 16. aprīlis.

[1]