Ante Paveličs

Politiski izvirzījies horvātu Tiesību partijas (Stranka prava) sastāvā. Divdesmito gadu beigās politiski radikalizējās un aicināja horvātiem nodibināt neatkarību no Dienvidslāvijas (tolaik Serbu, Horvātu un Slovēņu Karalistes). Pēc tam, kad Dienvidslāvijas karalis Aleksandrs I Karadžordževičs 1929. gadā sagrāba varu valstī, Ante Paveličs politiski un ideoloģiski ietekmējoties no fašistiem, nodibināja ustašu kustību un devās trimdā uz Itāliju.

Ante Paveličs bija viens no 1934. gada 9. oktobra atentāta, kurā tika nogalināts Dienvidslāvijas karalis Aleksandrs I un Francijas ārlietu ministrs Luijs Bartū organizētājs. Pēc atentāta Itālijas varas iestādes uz 18 mēnešiem ieslodzīja Peveliču.

Pēc Ass valstu iebrukuma Diendvidslāvijā 1941. gada aprīlī, tika nodibināta Horvātijas brīvvalsts (apmēram mūsdienu Horvātijas un Bosnijas un Hercegovinas teritorija) un par tās vadītāju tika iecelts Ante Paveličs. Tās teritorijā tika izvērstas masu represijas pret serbiem, ebrejiem un čigāniem. Vienā pašā Jasenovacas nāves nometnē tika nogalināti apmēram 80 000 līdz 100 000 cilvēku. Pret ustašu režīmu cīnījās Tito partizāni un Mihailoviča četniki.

Kara beigās Paveličs aizbēga uz Austriju, izvairoties no Bleiburgas repatriācijām. 1948. gadā devās uz Argentīnu. 1957. gadā cieta Dienvidslāvijas drošības dienesta organizētā atentātā. Miris 1959. gadā Madridē.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ante Paveličs.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l