Antarktikas Līgums

Antarktikas Līgums^[1] (angļu: Antarctic Treaty, franču: Traité sur l’Antarctique, spāņu: Tratado Antártico, krievu: Договор об Антарктике) un ar to saistītās vienošanās, ko kopīgi sauc par Antarktikas Līguma Sistēmu, regulē starptautiskās attiecības Antarktikā. Šī līguma ietvaros par Antarktiku tiek sauktas visas zemes un šelfa ledāji uz dienvidiem no 60° dienvidu platuma. Līgums stājies spēkā 1961. gada 23. jūnijā, kad to bija ratificējušas 12 sākotnējās dalībvalstis. Šobrīd (2017) līgumu ir parakstījušas 53 valstis un ar šo līgumu Antarktika ir noteikta kā teritorija, kas brīvi izmantojama zinātniskiem mērķiem un kurā aizliegtas militārās aktivitātes. Antarktikas Līgums bija pirmais Aukstā kara laikā noslēgtais bruņošanās kontroles līgums, kurā bija iesaistītas galvenās pretstāvošas puses. Antarktikas Līgumu pārrauga Antarktikas Līguma Sekretariāts, kura galvenā mītne kopš 2004. gada septembra atrodas Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Tagadējā Antarktikas Līguma redakcija ir spēkā līdz 2041. gadam.

Antarktikas Līguma Sistēma

Antarktikas Līguma galvenais dokuments tika atvērts parakstīšanai 1959. gada 1. decembrī un pēc 12 sākotnējo dalībvalstu ratificēšanas stājās spēkā 1961. gada 23. jūnijā. Starp pirmajām līguma parakstītājvalstīm bija tās, kas ņēma aktīvu dalību Starptautiskā ģeofizikas gada programmā, kā arī pieņēma ASV uzaicinājumu piedalīties līguma izstrādes konferencē. Šīs valstis bija: Argentīna, ASV, Austrālija, Beļģija, Čīle, Dienvidāfrika, Francija, Japāna, Jaunzēlande, Lielbritānija, Norvēģija, PSRS. Starptautiskā ģeofizikas gada ietvaros šīs valstis bija ierīkojušas vairāk kā 50 polārstaciju un līgums kļuva par zinātniskās sadarbības diplomātisko turpinājumu.

Antarktikas Līguma panti

1. pants - Antarktika var tikt izmantota tikai mierīgiem mērķiem; militārās aktivitātes, tādas kā ieroču izmēģinājumi, ir aizliegti, bet militārais personāls var tikt izmantots pētnieciskās un citās nemilitārās aktivitātēs;
2. pants - jāturpinās zinātnisko pētījumu un kooperācijas brīvībai;
3. pants - par brīvu informācijas un personāla apmaiņu kooperācijā ar ANO un citām starptautiskām organizācijām;
4. pants - Līgums neapstiprina, neapstrīd un neiedibina teritoriālās pretenzijas; jaunas pretenzijas nevar tikt izvirzītas līguma darbības laikā;
5. pants - aizliedz kodolsprādzienus un radioaktīvo atkritumu uzglabāšanu;
6. pants - iekļauj līguma darbības zonā visu sauszemi un šelfa ledājus uz dienvidiem no 60 dienvidu platuma;
7. pants - Līguma novērotājvalstīm ir brīvas tiesības veikt jebkuras teritorijas aerovizuālu apskati, kā arī inspicēt jebkuru staciju, instalāciju vai iekārtas; par jebkādām aktivitātēm vai militārpersonāla ievešanu jāveic iepriekšējs paziņojums;
8. pants - atļauj pakļaut novērotājus un zinātniekus to piederības valstu jurisdikcijai;
9. pants - starp līguma dalībvalstīm notiek konsultatīvas tikšanās;
10. pants - Līguma dalībvalstis iebilst pret to valstu darbošanos Antarktikā, kuras neatbalsta šo Līgumu;
11. pants - pretrunas un disputi tiek risinātas mierīgā ceļā, vai, galējās situācijās, Starptautiskajā tiesā;
12., 13., 14. panti - atrunā Līguma stāšanos spēkā, tulkošanu un labojumu starp dalībvalstīm.

Citi līgumi

Belinshauzenas stacijas piesārņotā apkārtne 1992. gadā; saskaņā ar vides aizsardzības protokolu visi izpētes pasākumu atkritumi un blakusprodukti savācami un izvedami no kontinenta.

Citas Antarktikas Līguma ietvaros pieņemtās vienošanās ietver vairāk nekā 200 vienošanās un rekomendācijas, kas pieņemtas Līguma konsultatīvo pušu sanāksmēs. Nozīmīgākie no tiem ir:

Antarktikas faunas un floras aizsardzības pasākumi (1964; stājies spēkā 1982);
Antarktikas roņu aizsardzības konvencija (1972);
Antarktikas jūras dzīvnieku pasaules resursu aizsardzības konvencija (1980);
Antraktikas minerālo resursu regulēšanas konvencija (parakstīta 1988; joprojām nav stājusies spēkā);
Antarktikas Līguma vides aizsardzības protokols (parakstīts 1991; stājies spēkā 1998).

Konsultatīvās sanāksmes

Katra gadu tiek orginizētas Antarktikas Līguma konsultatīvās sanāksmes par reģiona administrēšanu un menedžmentu. Tikai 28 no 46 līgumu parakstījušajām pusēm ir balss tiesības lēmumu pieņemšanā; pārējām 18 ir tiesības piedalīties un izteikt viedokli. Balsstiesīgās dalībvalstis (t.s. konsultatīvās dalībvalstis) ir 12 sākotnējās līguma parakstītājas un vēl 16 valstis, kas veic aktīvu zinātnisku un pētniecisku darbību reģionā.^[2]

Antarktikas Līguma sekretariāts

Antarktikas Līguma sekretariāts tika nodibināts 2004. gada augustā Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā kārtējajā Līguma konsultatīvajā sanāksmē. Nīderlandes pārstāvis Jans Hubers (Jan Huber) pildīja pirmā izpildsekretāra pienākumus līdz 2009. gada 31. augustam, kad viņu nomainīja Vācijas pārstāvis Manfreds Reinke (Manfred Reinke).

Sekretariāta galvenā funkcijas attiecināmas uz sekojošām jomām:

Ikgadējo Antarktikas Līguma konsultatīvo sanāksmju un Vides aizsardzības komitejas sanāksmju nodrošināšana.
Līgumā un Vides protokolā paredzētās informācijas apmaiņas nodrošināšana.
Konsultatīvo sanāksmju dokumentācijas savākšana, uzglabāšana un publicēšana.
Publiskas informācijas izplatīšana par Antarktikas Līguma sistēmu un Antarktiskajām aktivitātēm.

Sekretariāta četras oficiālās darba valodas ir angļu, franču, spāņu un krievu valoda.

Dalībvalstis

dalībvalsts, *konsultatīva*, ar teritoriālo pretenziju

  dalībvalsts, *konsultatīva*, rezervējusi tiesības uz pretenziju

  dalībvalsts, *konsultatīva*

  dalībvalsts, *pievienojusies*

  nav dalībvalsts

Valsts^[3]	Sākotnējā parakstītāja	Konsultatīva	Pievienojusies	Polārstacijas (2017)^[a]
Amerikas Savienotās Valstis^[b]	1960. gada 18. augustā			3 vissezonas
Apvienotā Karaliste (pretenzija)^[c]	1960. gada 31. maijā			2 vissezonas, 1 vasaras
Argentīna (pretenzija)^[c]	1961. gada 23. jūnijā			6 vissezonas, 7 vasaras
Austrālija (pretenzija)	1961. gada 23. jūnijā			3 vissezonas
Austrija			1987. gada 25. augustā	nav
Baltkrievija			2006. gada 27. decembrī	1 vasaras
Beļģija	1960. gada 26. jūlijā			1 vasaras
Brazīlija		1983. gada 12. septembrī	1975. gada 16. maijā	1 vissezonas
Bulgārija		1998. gada 25. maijā	1978. gada 11. septembrī	1 vasaras
Čehija (kā Čehoslovākija)		2014. gada 1. aprīlī	1962. gada 14. jūnijā	1 vasaras
Čīle (pretenzija)^[c]	1961. gada 23. jūnijā			4 vissezonas, 6 vasaras
Dānija			1965. gada 20. maijā	nav
Dienvidāfrika	1960. gada 21. jūnijā			1 vissezonas
Ekvadora		1990. gada 19. novembrī	1987. gada 15. septembrī	1 vasaras
Francija (pretenzija)	1960. gada 16. septembrī			2 vissezonas
Grieķija			1987. gada 8. janvārī	nav
Gvatemala			1991. gada 31. jūlijā	nav
Igaunija			2001. gada 17. maijā	nav
Indija		1983. gada 12. septembrī	1983. gada 19. augustā	2 vissezonas, 1 vasaras
Islande			2015. gada 13. oktobrī	nav
Itālija		1987. gada 5. oktobrī	1981. gada 18. martā	1 vissezonas, 1 vasaras
Japāna	1960. gada 4. augustā			1 vissezonas, 3 vasaras
Jaunzēlande (pretenzija)	1960. gada 1. novembrī			1 vissezonas
Kanāda			1988. gada 4. maijā	nav
Kazahstāna			2015. gada 27. janvārī	nav
Kolumbija			1989. gada 31. janvārī	nav
Korejas Republika		1989. gada 9. oktobrī	1986. gada 28. novembrī	2 vissezonas
Korejas T.D.R.			1987. gada 21. janvārī	nav
Krievija (kā PSRS)^[b]	1960. gada 2. novembrī			5 vissezonas, 5 vasaras
Kuba			1984. gada 16. augustā	nav
Ķīnas Tautas Republika		1985. gada 7. oktobrī	1983. gada 8. jūnijā	2 vissezonas, 2 vasaras
Malaizija			2011. gada 31. oktobrī	nav
Monako			2008. gada 30. maijā	nav
Mongolija			2015. gada 23. martā	nav
Nīderlande		1990. gada 19. novembrī	1967. gada 30. martā	nav
Norvēģija (pretenzija)	1960. gada 24. augustā			1 vissezonas, 1 vasaras
Pakistāna			2012. gada 1. martā	1 vasaras
Papua-Jaungvineja			1981. gada 16. martā	nav
Peru		1989. gada 9. oktobrī	1981. gada 10. aprīlī	1 vasaras
Polija		1977. gada 29. jūlijā	1961. gada 8. jūnijā	1 vissezonas
Portugāle			2010. gada 29. janvārī	nav
Rumānija			1971. gada 15. septembrī	1 vasaras
Slovākija (kā Čehoslovākija)			1962. gada 14. jūnijā	nav
Somija		1989. gada 9. oktobrī	1984. gada 15. maijā	1 vasaras
Spānija		1988. gada 21. septembrī	1982. gada 31. martā	2 vasaras
Šveice			1990. gada 15. novembrī	nav
Turcija			1996. gada 25. janvārī	nav
Ukraina		2004. gada 27. maijā	1992. gada 28. oktobrī	1 vissezonas
Ungārija			1984. gada 27. janvārī	nav
Urugvaja		1985. gada 7. oktobrī	1980. gada 11. janvārī	1 vissezonas, 1 vasaras
Vācija VDR		1981. gada 3. martā 1987. gada 5. oktobrī	1979. gada 5. februārī 1974. gada 19. novembrī	1 vissezonas, 4 vasaras
Venecuēla			1999. gada 24. maijā	nav
Zviedrija		1988. gada 21. septembrī	1984. gada 24. martā	2 vasaras