Alķīmija

Viens no alķīmiķu mērķiem bija atklāt filozofu akmeni, ar kura palīdzību būtu iespējams pārvērst citus materiālus zeltā. Ar laiku izdevās atklāt vairākus pēc nokrāsas zeltam līdzīgus savienojumus — piemēram, svina jodīdu.

Trīs galvenās lietas, ko alķīmiķi vēlējās atklāt, bija:

• no jebkura metāla iegūt zeltu^[1][2];
• iegūt Dzīvības un veselības eliksīru;
• iegūt Gudrības akmeni ("Filozofu akmeni"), ko dēvēja par Lielo darbu (latīņu: Magnum opus).

Destilējot dažādus šķīdumus un uzlējumus, viduslaiku alķīmiķi cerēja galu galā iegūt visu vielu pamatu un tātad Dzīvības eliksīru tiešā veidā. Viņi to nosauca par "Kvintesenci" (latīņu: quinta – "piektā"; essentia – "esence, būtība"). Šis vārds atspoguļo seno civilizāciju ticējumu, ka pasaule ir veidota no četriem elementiem – zemes, ūdens, gaisa un uguns. Tad kādā brīdī radās doma, ka visu šo elementu pamatā ir vēl kāds noslēpumains, acij neredzams pamatelements – piektais elements jeb kvintesence.^[3]

Pamatraksts: Filozofu akmens

Filozofu akmens ir kaut kas tāds, ko iegūstot savā īpašumā, var padarīt cilvēku viedu vai arī kādu procesu efektīvu. Alķīmiķi domāja, ka mazāk vērtīgi metāli dabiski ļoti lēnām attīrās un kļūst cēli, pārvēršas dārgmetālos. Taču filozofu akmens šo procesu var paātrināt. Filozofu akmeni uzskatīja par ļoti konkrētu vielu, ko var saberzt piestā un pievienot metālu pārvēršanas reakcijās. Ir alķīmiķu teksti, kuri pat sniedz receptes, kā šo Filozofu akmeni iegūt, vienīgi jāatceras, ka šo tekstu nevajadzētu mēģināt saprast burtiski un cerībā iegūt filozofu akmeni steigties recepti realizēt. Alķīmiķi savus tekstus sargāja no svešām acīm un pierakstīja šifrētā, simboliskā veidā.^[3]

• Hermejs Trismegists ("Trīskārši Varenais Hermejs"), mags, kurš dzīvojis Senajā Ēģiptē apmēram 500 gadus pirms mūsu ēras. Sacerējis alķīmiķu vissenāko un noslēpumaināko, tikai 12 rindiņas garo tekstu – "Smaragda plāksne", kuru 17./18. gadsimtā iztulkoja Īzaks Ņūtons.^[3]
• Rodžers Bēkons (1220–1292), filozofs, kurš ieviesa dabas izzināšanā eksperimentēšanu – veidu, kā dabai jautājumus uzdot aktīvi, ne tikai to pasīvi vērojot no malas. Rodžera Bēkona alķīmiskā prakse bija saistīta ar cilvēka ķermeņa ideāla meklējumiem. Viņš cerēja no dažādām dabas vielām iegūt "dzīvības eliksīru". Lai to izdarītu, Bēkons aktīvi praktizēja dažādu ekstraktu destilāciju – metodi, kas ļauj no neideālas, netīras vielas iegūt vielu, kas ir ideāla.^[3]
• Raimunds Lullijs (1235—1314?), franciskāņu mūks. Lielisks arābu valodas, fizikas un astroloģijas zinātājs un lietpratējs, ceļoja uz Spāniju, Tunisiju, Palestīnu, Vīni un Angliju. Nodibināja daudz mācību iestāžu, tikpat daudz darīja kristietības izplatīšanas labā. Ar alķīmiju nodarbojās kopš 1289. gada. Pēc leģendas, ieguva nemirstības eliksīru, bet atteicās to izmantot. Ir ziņas, ka viņa iegūtās zelta monētas ir saglabājušās pat līdz šim, tās sauc par Reijamundīnī (angļu: Raymundini).
• Arnolds de Villanova (1235—1311), dominikāņu mūks, izcils sholastiķis. Piedzima aristokrātiskā ģimenē kā grāfs fon Bolštedts. Pēc leģendas, bērnībā atšķīrās ar neparastu stulbumu, skaidru prātu viņš izlūdzās dievmātei Marijai, atšķīrās ar pārsteidzoši daudzpusīgām zināšanām visdažādākajās dabaszinātņu jomās; (traktāti par minerāliem, augiem, dzīvniekiem un citi). Līdz mūsdienām ir nonākuši 5 viņa traktāti par alķīmiju. Bija populārs kā mags un brīnumdaris, par viņu saglabājies daudz pasaku - par mehānisko cilvēku, runājošo galvu un tamlīdzīgas.

• Paracelzs (1493—1541) jeb Filips Aureols Teofrasts Bombasts fon Hohenheims, ārsts, pirmais no mediķiem ķīmiskā skatījumā sāka aplūkot procesus, kas noris organismā, noliedza Filozofu akmens ideju, bet alķīmijas metodes veiksmīgi pielietoja zāļu ieguvei. Pastāv pieņēmums, ka Paracelzs ietilpa Rozenkreiceru organizācijā. Paracelzs izstrādāja savas ārstēšanas metodes, balstoties uz pieredzi, bet pēc tam pievienoja tām nedaudz mistikas: «Maģija var mācīt ārstu labāk, nekā visas uzrakstītās grāmatas». Viņš uzskatīja, ka maģija ir ārstēšanas instinkts, talants, ko ārstam dāvā Dievs. Paracelzs aizrāvās ar Filozofu akmens meklējumiem, kas it kā spēj pārvērst parastus metālus zeltā, kā arī kalpot par dzīvības eliksīru, kas dāvā cilvēkam nemirstību.
• Īzaks Ņūtons (1642–1726), fiziķis, kura tekstos raksti par alķīmiju pēc apjoma ir pirmajā vietā. Pastāv versija, ka ieceļot Ņūtonu par Anglijas Karaliskās naudas kaltuves vadītāju, šādi novērtēja ne tikai sera Īzaka uzticamību un vadītāja mākslu, bet cerēja, ka viņa alķīmiķa māka spēs papildināt karaļnama kasi, pārvēršot vai, kā alķīmiķi saka, transmutējot mazāk vērtīgus metālus zeltā.^[3]

Zināms, ka ar alķīmiju nodarbojās ģenerālis Oto Arnolds fon Paikuls, kurš vadīja Saksijas kūrfirstes armijas uzbrukumu Rīgai 1700. gadā. Kad viņu 1705. gadā apcietināja un notiesāja uz nāvi, Paikuls ar alķīmijas palīdzību ieguvis zeltu, no kura esot izgatavota monēta ar uzrakstiem „Carol. XII. D(ei). G(ratia). Rex Sue(cia).“ un “hoc aurum arte chemica conflavit Holmiae 1706. O. A. V. Paykul“, kas glabājas Stokholmas karaliskajā monētu muzejā.^[4] 12 gadus pēc Paikuļa sodīšanas ar nāvessodu 1719. gadā Berlīnē iespieda viņa traktātu Problema chymicum, kurā aprakstīts ķīmiskais process zelta iegūšanai no amonija sulfāta un svina.^[5]

Viens no 18. gadsimta alķīmisko uzskatu pētniekiem bija Jelgavas Pētera akadēmijas dabaszinātņu profesors, mineralogs Johans Jakobs Ferbers (1743—1790), kas 1780. gadā Pēterburgā latīniski publicēja savu traktātu "Minerālvielu savstarpējās pārvēršanās hipotēzes pārbaude" (latīņu: Examen hypotheseos de transmutalionibus corporum mineralium). Profesors Ferbers noraidīja hipotēzi, ka visi minerāli cēlušies no kādas pirmskābes, bet pieļāva, ka dabā ļoti lēni tomēr notiek minerālu pārvērtības.^[6]

Arī Sēlpils un Sunākstes luterāņu mācītājs un apgaismotājs Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders, 1714-1796) Sēlijā nodarbojās ar garīgo alķīmiju, ko 80 gadu vecumā aprakstīja savā traktātā "Maģijas atslēga. Slepenais dabas viedums no Gudrības akmens, vēsturiski, fiziski un praktiski apgaismots, ko papildina skaidrojošs leksikons un pielikums". (vācu: Clavis magiae. Die geheime Naturweisheit vom Stein der Weisen, historisch, physisch und praktisch beleuchtet. Nebst einen hermetischen Lexiko und Anhang).^[7]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Alķīmija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Renesanses filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Alķīmija: zinātne, krāpšana vai māksla?