Akraga

Akraga bija dibināta uz plato ar izeju uz Vidusjūru pie divām blakus esošām upēm Hipsas (Sanleones) un Akragas, kuras vārdā jaunā polisa arī tika nosaukta. Grēda starp Girdžentas (ziemeļos) un Rupe Atene (austrumos) pauguriem ziemeļos veidoja dabiskas aizsardzības elementu. Pēc Tukidīda ziņām pilsētu ap 582-580 gadu pr.Kr. dibināja grieķu kolonisti no Gēlas, kā arī kolonisti no Krētas un Rodas. Jaunās pilsētas dibinātāji (oikisti) bija Aristonuss un Pistils. Šī bija pēdējā lielā grieķu kolonija Sicīlijā.

Akragas kontrolētās teritorijas paplašinājās, aptverot visu apgabalu starp Platani un Salso upēm un iestiepjoties Sicīlijas iekšienē. Grieķu vēstures avoti saista šo ekspansiju ar militārām kampaņām, taču arheoloģiskie dati norāda uz to, ka tas bija daudz garāks process, savu maksimumu sasniedzot tikai 5. gadsimta pr.Kr. sākumā. Citas grieķu apmetnes Sicīlijā šajā periodā veica teritoriālu ekspansiju līdzīgā veidā. Izrakumi vairākās vietās šajā reģionā, kuru apdzīvoja sikāni, kā piemēram Monte Sabukina, Gibilgabila, Vasaladži, Sanandželo Muhano, Mussomeli, norāda uz grieķu kultūras pieņemšanu. Paliek jautājums, kāda šīs ekspansijas daļa tika veikta vardarbīgi, un kāda tirdzniecības un akulturācijas ceļā. Teritoriālā ekspansija nodrošināja grieķu pārceļotājiem zemi lauksaimniecības darbu veikšanai, vietējos vergus darbam saimniecībās un kontroli pār sauszemes ceļu no Akragas līdz Himerai Sicīlijas ziemeļu piekrastē. Šis bija galvenais ceļš no Sicīlijas šauruma līdz Tirēnu jūrai, un kontrole pār to priekš Akragas bija noteicošais faktors ekonomiskajam uzplaukumam 6. un 5. gadsimtā pr.Kr. To raksturo kāda paruna. Zināms, ka Platons, redzot šo iedzīvotāju dzīves līmeni, izteicies tā: «Viņi būvē tā, it kā gatavotos dzīvot mūžīgi, bet brauc tā, it ka šī būtu viņu pēdējā diena». Akraga bija viena no pirmajām polisām Sicīlijā, kas sāka kalt savu naudu (ap 520. gadu pr.Kr.).

Ap 570. gadu pr.Kr. Akragu sāka kontrolēt Falariss, pusleģendāra persona, kuru vēlāk pieminēja kā arhetipisku tirānu, kurš, kā saka, nogalināja savus ienaidniekus, sadedzinot tos dzīvus bronzas vērša iekšienē. Antīkajos literatūras avotos viņu saista ar karagājieniem, lai veiktu teritoriālo ekspansiju. Taču iespējams tas ir anahronisms. Viņš valdīja apmēram līdz 550. gadam pr.Kr. Sestā gadsimta otrās puses Akragas politiskā vēsture nav zināma, izņemot divu vadoņu Alkamena un Alkandra vārdus. 6. gadsimta pr.Kr. laikā Akraga turpināja paplašināties uz rietumiem, kas noveda pie sāncensības ar Selinunti, nākošo pilsētu rietumos. Selinuntieši dibināja Mīnojas Hērakleju Platānes upes grīvā, pusceļā starp abām polisām, 6. gadsimta pr.Kr. vidū, taču akragieši to atkaroja ap 500. gadu pr.Kr.

Terons, Emmenīdu dzimtas loceklis, kļuva par Akragas tirānu ap 488. gadu pr.Kr. Viņš slēdza savienību ar Gēlas un Sirakūzu tirānu Gelonu. Ap 483. gadu pr.Kr. Terons ielauzās un iekaroja Akragas ziemeļu kaimiņu, Himeru. Himeras tirāns Terills pievienojās savam znotam Anaksilam no Regija un selinuntiešiem, un aicināja kartāgiešus atnākt un atjaunot Terilla varu. Kartāgieši tiešām iebruka 480. gadā pr.Kr. pirmā grieķu-pūniešu kara gaitā, taču Terona un Gelona apvienotie spēki Himeras kaujā viņus sakāva. Rezultātā Akraga nostiprināja savu kontroli pār Sicīlijas centrālo daļu apmēram 3500 km² lielā platībā. Šajā laikā Tempļu ielejā tika realizēta vērienīgu celtniecības projektu virkne, ieskaitot Olimpiskā Zeva tempļa būvniecību, kas bija viens no lielākajiem jebkad celtajiem grieķu tempļiem, kā arī tika izveidots Kolimbetra lielais ūdens rezervuārs. Pēc Sicīlijas Diodora teiktā, tie tika uzcelti par godu Himeras kaujai, izmatojot kā vergus šajā kaujā sagūstītos ienaidnieka karavīrus. Arheoloģiskie dati liecina par to, ka monumentālās celtniecības bums faktiski sākās vēl pirms šīs kaujas, taču turpinājās arī periodā pēc tās. Šajā periodā notika arī vērienīga pilsētas aizsargmūru rekonstrukcija. Terons arī sūtīja savas komandas dalībai Olimpiskajās spēlēs un citās kontinentālās Grieķijas visgrieķu sacensībās. Vairāki Pindara un Simonīda dzejoļi tika veltīti Terona u.c. akragiešu uzvarām, kas liecina par akragiešu identitāti un tā laika ideoloģiju. Grieķu literatūras avoti parasti liela Teronu kā labu tirānu, taču apsūdz vardarbībā un paverdzināšanā viņa dēlu Trasideju, kurš viņu nomainīja 472. gadā pr.Kr. Drīz vien pēc Terona nāves Hierons I Sirakūzietis (Gelona brālis un mantinieks) ielauzās Akragā un Trasideju gāza. Literatūras avotos ir teikts, ka tad Akraga kļuva par demokrātiju, taču, acīmredzot, praktiski tajā dominēja pilsoniskā aristokrātija.

Periods pēc Emmanīdu valdīšanas beigām ir maz zināms. Oligarhu grupa, saukta par «Tūkstoti», valdīja vairākus gadus 5. gadsimta pr.Kr. vidū, taču tika gāzta. Literatūras tradīcija izšķirošo lomu šajā apvērsumā piedēvē filozofam Empedoklam, taču mūsdienu zinātnieki to apšauba. 451. gadā pr.Kr. Duketijs, sikulu vadonis, uzstājoties pret Sirakūzu u.c. grieķu polisu ekspansiju Sicīlijas iekšējos apgabalos, ielauzās Akragas teritorijā un ieņēma avanposta nometni, sauktu par Motiju. 450. gadā pr.Kr. Duketijs tika sakauts, taču Sirakūzu lēmums viņu atlaist saniknoja akragiešus, un tie uzsāka karu pret sirakūziešiem. Kaujā pie Salso upes viņi cieta sakāvi, kā rezultātā Sirakūzas kļuva par vadošo polisu Sicīlijas austrumos. Sakāve bija tik smaga, ka Akraga uz vairākiem gadiem pārtrauca savas naudas kalšanu. Senie avoti tajā laikā uzskatīja Akragu par ļoti lielu pilsētu. Sicīlijas Diodors saka, ka pilsētu apdzīvoja 200000 iedzīvotāju, no kuriem 20000 bija pilsētnieki. Laertas Diogēns vērtēja pilsētas iedzīvotāju skaitu neticami daudz ap 800000 cilvēkiem. Daži mūsdienu zinātnieki pieņēma Dieodora skaitu, taču arī tas liekas pārāk parspīlēts. Džoss de Vele piedāvā, ka iedzīvotaju skaits sastādīja 16 000—18 000 cilvēkus, un tajā pat laikā Franko de Andželiss vērtē kopējo iedzīvotaju skaitu ap 30 000—40 000 cilvēku. Kad Atēnas noorganizēja Sicīlijas ekspedīciju pret Sirakūzām 415-413. gados pr.Kr. Akraga palika neitrāla. Taču 406. gadā pr.Kr. to izlaupīja kartāgieši. Akraga tā arī nespēja atjaunot savu iepriekšējo statusu, kaut arī tā atjaunojās pēc Timoleona iebrukuma ceturtā gadsimta pr.Kr. beigās, un vēlāk hellēnisma periodā tika veikta liela mēroga celtniecība. 3. gadsimta pr.Kr. sākumā tirāns Fintiass pasludināja sevi par Akragas ķēniņu, kā arī kontrolēja daudzas citas pilsētas. Taču viņa valdīšanas laiks nebija ilgs.

Pirmā Pūniešu kara laikā par pilsētu notika cīņa starp romiešiem un kartāgiešiem. Romieši aplenca pilsētu 262. gadā pr.Kr., bet nākamajā gadā pēc uzvaras pār kartāgiešu palīgspēkiem pārdeva tās iedzīvotājus verdzībā. Kaut arī kartāgieši 255. gadā pr.Kr. atkaroja pilsētu, galīgais miera līgums paredzēja pūniešu Sicīlijas atdošanu Romai, un kopā ar to arī Akragu. Pilsēta stipri cieta Otrā Pūniešu kara gaitā (218—201. gadi pr.Kr.), kad Roma un Kartāga cīnījās par kontoli pār to. Visbeidzot 210. gadā pr.Kr. romieši ieņēma Akragu, kaut arī gadsimtiem ilgi pēc tā pilsētu turpināja apdzīvot pārsvarā grieķiski runājoša sabiedrība. Pilsēta no jauna uzplauka zem romiešu varas, bet tās iedzīvotāji pēc Jūlija Cēzara nāves 44. gadā pr.Kr. ieguva pilnīgu romiešu pilsonību. Šajā laikā Akraga tika pārdēvēta pēc romiešu stila par Agridžento (Agrigentum).