Čigāni

Latvijā (arī citās zemēs) lietotais vārds čigāni cēlies no grieķu valodas. Čigāni paši sevi reizēm sauc par romiem, šis vārds cēlies no senās Indijas dziedātāju-muzikantu kastas nosaukuma transformācijas. Citas tautas viņus dēvē dažādi: Roma vai Sinti — Vācijā, Gipsy — angliski runājošās zemēs, Bohemiens vai Tsiganes — Francijā, Gitanos — Spānijā.

 

Saskaņā ar plaša mēroga ģenētisku pētījumu čigāni ir cēlušies no cilvēku grupas, kuri pirms aptuveni 1500 gadiem izceļoja no Ziemeļrietumu Indijas,^[4] kur vēl tagad dzīvo tiem radniecīgie dardi un kafri. Viduslaikos viņi parādījās Osmaņu impērijas iekarotajā Eiropas daļā — Balkānos, pirmās rakstiskās ziņas par čigāniem Svētās Romas impērijas teritorijā ir no 15. gadsimta sākuma. Tā kā Rīga un citas Livonijas Konfederācijas pilsētas bija Hanzas savienības sastāvā, iespējams, ka čigāni šajā laikā nonāca arī līdz Latvijai. Čigāniem raksturīgas nodarbošanās: muzicēšana, zīlēšana, dažādas nodarbes ar zirgiem, kalēja amats, acīmredzot mantotas no ļoti senas vēstures, kad iedzīvotāji Indijā bija sadalīti kastās un piesaistīti noteiktiem amatiem.

Liela un vēl pilnībā neapgūta bagātība ir čigānu valoda un folklora. Romu valoda pieder pie indoirāņu zara indiešu valodu grupas un ir saglabājusi ļoti senus elementus fonētikā un leksikā. Taču čigāniem, kas tagad dzīvo izkaisīti visā pasaulē, nav vienas kopīgas literāras valodas — viņi runā visai atšķirīgos dialektos, aizgūdami daudz ko no tās pamattautas valodas, kuras vidē viņi dzīvo. Tā, piemēram, Krievijas čigāniem 1920. gados izveidoja rakstību uz krievu alfabēta pamata.

Čigānu tautas folklorai raksturīgie žanri ir dziesmas, pasakas, leģendas, anekdotes un parunas. Dziesmu žanri ir visdažādākie, piemēram, liriskās, episkās un kara dziesmas. Speciālisti atzīst, ka čigāniem ar latviešiem ir kopīgi tādi žanri, kā bāreņu dziesmas, krogus (dzīru) dziesmas. Čigānu pasakās lielu vietu aizņem sižeti, kas apraksta burvestības, velna izdarības, miroņu celšanos no kapa. Daudzas pasakas attēlo čigānu sadzīvi, stāsta par to, kā čigāns piemāna un piemuļķo muižnieku, kā iemīlas un nolaupa līgavu, kā piedalās zirgu zagšanā. Čigānu mūzikai ir ornamentiem bagāta, sarežģīta ritmika, spilgti emocionāls atskaņojums un improvizējoša muzicēšanas maniere. Tā ir pasaulē iecienīta mūzika: flamenko stils Spānijā, verbunkošs Ungārijā, Krievijā — slavenās čigānu romances ģitāras pavadījumā. Čigānu literatūra radās šī gadsimta 20. gadu vidū, kad uz krievu alfabēta pamata tika izveidota čigānu rakstība. Vienotas literārās valodas nav, jo čigānu valodai ir daudz dialektu. Līdz ar to tas ierobežo rakstnieku darbību un lasītāju skaitu, jo attiecīgo rakstnieku darbus saprot tie čigāni, kas runā attiecīgā autora dialektā. Kopš 1960. gadiem čigānu rakstnieki arvien vairāk raksta to valstu valodā, kurā viņi dzīvo.

Romiem ir cieša saistība ar senču tradīcijām. Ģimenes un ģimeņu kopas likumi arī mūsdienās gandrīz pilnīgi nosaka kopienas locekļu dzīvi. Šī saistība ir ļoti senas cilmes, un tā ir tas stiprais garīgais pamats, kas darījis iespējamu romu un to kultūras saglabāšanos, gadsimtu gaitā klejojot dažādās zemēs. Nepastāvot savai tradicionālajai valstij, rakstībai un literārajai valodai (čigānu ābece izdota 1996. gadā), čigāni pratuši saglabāt savu valodu, kultūru, tradīcijas, folkloru — tautas mutvārdu daiļradi. Čigānu (romu) folklora ir plaša, un romi paši tic tai un kopj to. Folklora ir daudzveidīga, piemēram, izteicieni, sakāmvārdi, ticējumi, tautasdziesmas un dziesmas.

Čigāni tiek uzskatīti par vienu no visvairāk diskriminētajām un izolētākajām etniskajām grupām Eiropā.^[5] Starptautiskās organizācijas, piemēram, ANO, Eiropas Savienība, Eiropas Padome, Pasaules Banka un citas pievērš īpašu uzmanību čigānu problēmām un nodrošina atbalstu programmām, kuru mērķis ir izskaust diskrimināciju pret čigāniem un panākt viņu līdztiesību sabiedrībā.

Pamatraksts: Latvijas čigāni

Latvijā čigāni ienāca 15. un 16. gadsimtā no Svētās Romas impērijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts. Viņi turpināja dzīvot taboros, saglabādami tradicionālo dzīvesveidu. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 1942 čigāni jeb 0,1% no iedzīvotāju kopskaita. Viņu galvenā nodarbošanās bija zirgu tirdzniecība.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas apmēram 90% no čigāniem ieguva Latvijas pilsonību. Pēc tautas skaitīšanu datiem romu skaits Latvijā palielinājās līdz 8,2 tūkstošiem 2000. gadā, lielākās čigānu kopienas dzīvo Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Talsos, Jūrmalā, Daugavpilī, Tukumā, Kuldīgā, Jēkabpilī, Sabilē un Krāslavā, pie kam dažās pilsētās čigānu īpatsvars pārsniedz 1% — Sabilē (5,6%), Talsos (4,7%), Ventspilī (2,4%), Krāslavā (1,2%), un Jēkabpilī (1%). Pēc 2004. gada daļa čigānu izceļoja gan uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Angliju), gan bijušajām PSRS valstīm (galvenokārt uz Krievijas galvaspilsētu Maskavu). Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā bija 6 452 iedzīvotāji, kas reģistrējušies kā čigāni.^[6]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čigāni.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)