Troja (sengrieķu: Τροία un Ἴλιον, latīņu: Ilium un Troia) bija sena pilsēta Troādā, mūsdienās Bigas pussalā, Turcijā, Anatolijas ziemeļrietumos. Tai ir nozīmīga loma gan literatūrā, gan arheoloģijā. Literatūrā tā vislabāk ir zināma kā Trojas kara norises vieta. Šo arheoloģisko pieminekli atklāja vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis,[1] kurš tur strādāja no 1870. gada, vairākkārt veicot izrakumus, un atgriežoties pie tiem atkal neilgi pirms savas nāves 1890. gadā. Šlīmanis arheoloģisko izrakumu laikā konstatēja, ka pilsētu veido deviņi arheoloģiskie slāņi, no kuriem vecākais tika datēts ar 3000. gadu p.m.ē., bet jaunākais — ar 4. gadsimtu mūsu ērā. Grieķu leģenda vēsta, ka Troja bija aplenkta 10 gadus pirms tā tika iznīcināta.[1] Leģenda ir aprakstīta Homēra sarakstītajos eposos "Iliāda" un "Odiseja" un Vergilija darbā "Eneīda". Pēc Trojas iznīcināšanas šajā vietā esot nodibināta jauna pilsēta ar jauno nosaukumu Iliona (grieķu: Ἴλιον).[2] 1998. gadā Trojas pilsētas drupas tika iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Troādas karte, kurā ir atzīmēta arī Trojas atrašanās vieta
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Troja.
