Tambalakokve

Tambalakokve
Tambalakokves stādiņš
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda	Melnkoku rinda (Ebenalea)
Dzimta	Sapotu dzimta (Sapotaceae)
Ģints	Dzelzskoki (Sideroxylon)
Suga	Tambalakokve (Sideroxylon grandiflorum)
Sinonīmi
Calvaria grandiflora Sapota lessertii Sideroxylon annithomae Sideroxylon lessertii[1]
Tambalakokve Vikikrātuvē

Tambalakokve, arī tambalakokves koks, dodo koks (Sideroxylon grandiflorum) ir sapotu dzimtas koks, kas endēms Maurīcijai.^[1]

Tambalakokve var sasniegt 15 m augstumu. Augstvērtīgs koksnes augs. Sēklas smagas un ļoti cietas, kastaņa lielumā, palsi gaišbrūnas. Džeralda Darela vārdiem, "viena puse tai (sēklai) bija diezgan gluda, apmēram tāda kā firziķa kauliņš, bet otra izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu sācis grebt austrumniecisku seju un palicis pusratā."^[2]

Tambalakokve ir ļoti vērtīgs Maurīcijas mežu koks, tāpēc mežziņi dažkārt apskrāpē kauliņu, veicinot auga dīgšanu un augšanu.

Tambalakokve bija bieži sastopams koks Maurīcijas kolonizācijas sākumposmā, kad tur vēl mitinājās dodo. 1977. gadā ornitologs Steinlijs Templs izvirzīja hipotēzi, ka dodo ēdis koka augļus, un kuņģa sula apstrādāja tā cieto kauliņu. Līdz brīdim, kad dodo no kauliņa atbrīvojies, tas bijis pietiekami mīksts, lai asns izlauztos.

Dodo teorija izraisīja diskusijas. Tika izteikts viedoklis, ka sugas izmiršanas ātrums ir pārspīlēts, un izvirzīta doma, ka tambalakokves sēklas varēja izplatīt arī citi izmiruši dzīvnieki, piemēram, milzu bruņurupuči, Maurīcijas milzu scinks vai Maurīcijas platknābja papagailis.^[3]

Mūsdienās ir zināms, ka dodo vai citu dzīvnieku zarnu trakts nav obligāts priekšnoteikums asnu izdīgšanai. Templs necitēja Hilu (1941), kurš rakstīja, ka tambalakokves sēklu izdīgšanai nav nepieciešams tās apvalka jeb endokarpa nodilums. Lai izasnotu, endokarpa sašķeļas gar noteiktu plaisu kā valriekstiem vai ķiršiem. Templs neatsaucās arī uz Kingu (1946), kurš ziņoja par tambalakokves sekmīgu dīgstspēju bez endokarpa apstrādes.

Dabā sastopami tambalakokves koki, kas ir jaunāki par 300 gadiem un tādējādi izdīguši jau pēc dodo izzušanas. Steinlija ziņas par 13 pēdējiem dodo kokiem 1973. gadā bija kļūdainas. Ap 1991. gadu dabā bija atklāti vairāki simti tambalakokves koku dažādās augšanas stadijās. Skaita noteikšanas grūtības izraisīja apstāklis, ka jaunie kociņi ārēji līdzinās citām melnkoku dzimtas sugām, un var tikt viegli ar tām sajaukti. Daži Maskarēnu speciālisti Templa hipotēzi raksturo pat kā mītu.^[4] Darels par šo teoriju izteicās, ka tas ir "burvīgs stāsts... un man neviļus bija jādomā par to, kā vienas dzīvības iznīdēšana spēj ietekmēt otras bojāeju,— tikai bīstos, ka tajā ir vairāk caurumu nekā caurdurī."^[2]

Galvenais tambalakokves populācijas samazināšanās cēlonis bija mežu izciršana un invazīvās sugas. Ievestie Javas brieži, mežacūkas un makaki izpostīja kā sēklas, tā jaunos asniņus un kociņus. Cits iemesls, kas būtu kaut daļēji atbildīgs par dodo koka izzušanu, varēja būt ievesto sēnīšu izraisītās slimības. Invazīvās sēnītes gandrīz pilnībā iznīcināja tādas koku sugas kā Amerikas goba (Ulmus americana) un Amerikas kastanis (Castanea dentate).

Daudzu sulīgo tropu augu sēklu izplatīšanu veicina dzīvnieki. Taču tās nav tikai viena auga un vienas dzīvnieka sugas attiecības. Pētījumi liecina, ka Maurīcijas bruņurupuču iespējamā līdzdalība tambalakokves sēklu izkaisīšanā ir ticamāka par dodo.^[3]

• Augu ģeogrāfija un daudzveidība. Normunds Priedītis. 2008. Zvaigzne. ISBN 978-9934-0-0829-0
• The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritius Wildlife Foundation. ISBN 978-999493802-5