Paralīze
Paralīze (grieķu: παράλυσις — 'atslābums') ir pilnīgs vai daļējs maņas, jutības vai kustību zudums, kas radies no inervācijas traucējuma.[1]
Iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- amiotrofiskā paralīze — saistīta ar muskuļu atrofiju;
- centrālā paralīze — izraisa galvas vai 'muguras smadzeņu bojājums;
- cerebrālā paralīze — izraisa galvas smadzeņu bojājums;
- kompresijas paralīze — rodas no spiediena uz nervu;
- histēriskā paralīze — pārejošs muskuļu vājums vai paralīze bez refleksu zuduma, nervu bojājuma;
- vietējā paralīze — viena muskuļa vai muskuļu grupas paralīze;
- multiplā paralīze — skar vairākus locekļus vai ķermeņa apvidus;
- miopātiskā paralīze — izraisa muskuļu slimības;
- neiropātiskā paralīze — izraisa nervu slimības;
- perifēriskā paralīze — pēc perifērisko nervu bojājuma;
- segmentārā paralīze — skar vienu muguras smadzeņu segmentu;
- spinālā paralīze — izraisa muguras smadzeņu bojājums;
- spinomuskulārā paralīze — izraisa muguras smadzeņu pelēkās vielas slimība;
- vazomotoriskā paralīze — ar asinsvadu atoniju un paplašināšanos;
- vestibulārā paralīze — pārejoši vestibulārā aparāta funkciju traucējumi, dažreiz streptomicīna terapijas sekas; pazīmes: reibonis, trokšņi ausīs, galvassāpes, slikta dūša, vemšana, līdzsvara traucējumi;
- reflektoriskā paralīze — pēc perifēriska kairinājuma, piemēram, elpošanas centra paralīze pēc pleiras kairinājuma u.c. paralīzes formas.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] | Šis ar medicīnu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |