Prūši

Šis raksts ir par baltu tautu. Par citām jēdziena prūsis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Prūši (senprūšu: prūsai; vācu: Pruzzen vai Prußen; latīņu: pruteni; lietuviešu: prūsai; poļu: prusowie; kašūbu: prësowié) bija rietumbaltu tauta, kas dzīvoja senajā Prūsijā. Ņemot vērā hronikās rakstīto, prūšus sīkāk iedalīja vairākās ciltīs, katra no kurām apdzīvoja savu zemi. Vēstures literatūrā prūšus arī dēvē par senprūšiem, lai tos atšķirtu no vēlākās vācu Prūsijas Karalistes iedzīvotājiem, kuru liela daļa vēl mūsdienās sevi dēvē par prūšiem. Prūšu apdzīvotās zemes tagad atrodas Krievijas Kaļiņingradas apgabala, Polijas Varmijas-Mazūrijas vojevodistes un Lietuvas teritorijās. Vācu varai tos pakļāva Prūsijas krusta karu gaitā, un līdz 18. gadsimta sākumam viņi izmira vai pilnībā pārtautojās, atstājot ietekmi uz Austrumprūsijas paražām un lejasvācu valodas dialektu. Prūsijas sarežģītā politiskā vēsture likusi pazust lielākai daļai prūšu vietvārdu. Sākotnēji vācieši radīja jaunus nosaukumus vai vāciskoja esošos. Vēlāk poļi ieviesa savus nosaukumus. Pēc 1945. gada Polija un Krievija sāku jaunu vietvārdu maiņas vilni. Tādējādi vienai un tai pašai vietai literatūrā var būt 2—4 nosaukumi.

Prūšu zemes aizņēma ap 42 000 km². Aprēķināts, ka 13. gadsimta sākumā Prūsijā dzīvoja 170 000 prūšu. 13. gadsimta laikā to skaits nokritās līdz kādiem 120 000 prūšu un 12—13 000 vācu kolonistu. 1309. gadā Prūsijā varēja būt ap 90 000 prūšu, 15 000 vāciešu un 30 000 poļu. Lielākais vāciešu kolonizēšanas vilnis notika 14. un 15. gadsimtā.^[1]

Prūši piederēja pie rietumbaltu grupas, kurā vēl ietilpa skalvji, galindi, jātvingi un sākotnēji arī kurši. Pirmo reizi rakstu avotos prūšu ciltis, iespējams, minētas Tacita „Ģermānijas” 45. nodaļā kā uz ziemeļaustrumiem no ģermāņiem dzīvojošie aisti (aestii):

„Tad nu jau pa labi Svēbu jūŗa savā piekrastē apskalo aistiešu ciltis, kas paražās un izskatā nešķiŗas no svēbiem, valodā tuvākas britiem. Pielūdz tie dievu māti. Kā ticības zīmi nēsā kuiļu tēlus: tie ieroču vietā un kā aizsarglīdzeklis pret visu ko nodrošina dieves cienītājus arī ienaidnieku vidū. Reti ķeras pie dzelzs, vairāk — pie rungām. Ap labību un citiem augļiem pūlas ar lielāku pacietību, nekā no parastās ģermāņu nevīžības gaidāms. Bet arī jūŗu pārmeklē un vienīgie no visiem lasa dzītaru, ko paši sauc par „glēsu”, sēkļos un pašā krastā. Un — kā jau barbari — tie nav pētījuši, nei uzzinājuši, kāda tam daba vai kādā kārtā tas rodas; ilgi pat gulēja tas starp citiem jūŗas izmesliem, līdz mūsu greznība cēla to godā. Paši to nekur nelieto: jēlveidā salasa, neapstrādātu nes tirgū un maksu sajem brīnīdamies.”^[2]

Aistus pieminēja arī Jordāns savā De Origine Actibusque Getarum.

Vācu ordenis iekarotos prūšus sauca par Prussina. Poļi prūšus sauca par Prusowie, bet vēlākos vācu kolonistus par Prusacy. Ņemot vērā arī vēlāko laiku hronikas, iespējams, ka prūši sevi saukuši par prūsai. Prūšu vārds kā Bruzi, Brūs pieminēts 9. un 10. gadsimta vācu un arābu rakstos. Citos viduslaiku avotos atrodami varianti: Pruzze, Pruze, Bruzi, Boruzi. Veidojoties Polijas karalistei, 10. gadsimta beigu un 11. gadsimta sākuma poļu hronikās jau bieži parādās Pruzze, Pruzorum, Pruzziae. Prūsija kā Bruzi pirmo reizi pieminēta 9. gadsimtā Bavārijā sarakstītajā "Donavas ziemeļu krasta pilsētu un novadu aprakstā". Arābu ģeogrāfs Al Bekrī piemin 965. gadā ceļotāja Ibrahīma ibn Jakūba ceļojumu uz slāvu zemēm. Viņš piemin Burus, kas dzīvo pie okeāna, runā tikai savā valodā, esot drosmīgi un pakļauti vikingu uzbrukumiem. Ādams no Brēmenes starp 1072.-1076. gadu sarakstītajā "Hamburgas bīskapu vēsturē" piemin Semlandes salu (Sembas pussalu), ko apdzīvo sembi vai prūši.^[3][4]:

Trešo salu, kam saiet robežas ar rūsiem un poļiem (Ruzzis et Polanis), sauc par Sembu: To apdzīvo sembi jeb prūši (Sembi vel Pruzzi), kas ir ļoti humāni ļaudis (homines humanissimi), jo tie steidzas palīgā tiem, kas jūrā bojā iet vai no jūras laupītājiem apdraudēti tiek. Viņi ļoti maz cienī zeltu un sudrabu; viņiem ir daudz ārzemju ādu, kuŗu smarža ir iedvesusi mūsu pasaulei lepnības nāvīgo indi. Tie nevērtē šīs zvērādas augstāk par mēsliem, un ar to, man šķiet, ir pasludināts spriedums par mums, kas taisniem un netaisniem līdzekļiem dzenamies pēc caunādas apģērba kā pēc augstākās svētlaimības. Tāpēc viņi piedāvā šīs vērtīgas caunādas pret vilnas audumiem, ko mēs saucam — faldones. Vēl daudz ko slavējamu varētu teikt par šo tautu tikumiem, ja tikai viņi ticētu Kristum, kuŗa sprediķotājus viņi neganti vajā. Pie viņiem mocekļa kroni ieguva čechu bīskaps Adalberts. Lai gan visās citās lietās viņi ar mums dalās, tomēr vēl šodien viņi aizliedz spert kāju svētbirzīs un svētavotos, ko pēc viņu domām kristieši apgānītu. Viņiem ir zilas acis, sarkana seja un gaŗi mati. Bez tam, purvu dēļ nepieejami, viņi necieš savā starpā nekādus kungus.^[5]

19. gadsimta vidū, pirms modernās vēstures pētniecības un arheoloģijas sākuma, balstoties tikai uz hronikām, prūšus aprakstīja kā līdzīgus vāciešiem, blondiem matiem, zilām acīm un augumā spēcīgus. Viņi pārtika no medībām, zvejas un mājlopu audzēšanas, maz nodarbojoties ar zemkopību. Prūši tirgojās ar liniem, ādām un dzintaru. Skaitīšanā viņi esot izmantojuši iesietus mezglus. Mēnešus tie saukuši dabas sezonu, koku un dzīvnieku vārdos. Parastie iedzīvotāji dzīvojuši māla kleķa būdiņās, bet turīgie un aristokrāti koka mājās. Nākotnes paredzēšanā izmantoti dažādi ticējumi, kas saistījās ar dzīvnieku novērojumiem — putna lidojumu, zirga uzvedību. Krastā izmestas kuģu apkalpes vienmēr saņēmušas laipnu uzņemšanu. Prūši ticējuši pēcnāves dzīvei, kurā nekrietnie nonāca tumšā un smirdīgā ūdenī, kamēr labie baudīja pēcnāves mielastus skaistu meiteņu sabiedrībā. Milzīgs Romavas svētozols bija viņu galvenā svētnīca. Pie tā veica cilvēku upurēšanu, kā arī priesteri sprieda tiesu. Augstāko dievu Perkunu attēloja dusmīgu, ar liesmojošu galvu. Potrimpu attēloja kā jaunieti ar labības vainagu, kura simbols bija zalktis. Potrimps bija upju dievs, deva veiksmi karā un nodrošināja mieru. Pikols bija nāves dievs, ko attēloja kā vecu vīru ar līķautu, kura altāri veidoja cilvēku kauli. Gandrīz katrs dzīvnieks un augs tika apveltīts ar kādu svētu īpašību.^[6]

Prūšu teritorijas robežas 12. un 13. gadsimtā veidoja Nemuna un Baltijas jūra ziemeļos, Visla rietumos, jātvingu zemes austrumos, bet dienvidu robeža bija nestabila, jo šeit notika kari ar poļiem. Duisburgas Pētera "Prūsijas zemes hronikā" minēti vienpadsmit Prūsijas novadi — Kulma, Pamede, Pagude, Vārme, Nātanga, Semba, Nadruva jeb Nadrava, Skalva, Sūduva, Galinda un Bārta. Citos avotos vēl pieminēta Sasna un Lubava. Sasna atradās starp Lubavu un Galindu, un 1240. to sadalīja ordenis un poļi.

Visbiezāk apdzīvotā bija Sembas pussala, kā arī zemes pie Vislas un Vislas jomas. Sembā iedzīvotāju blīvums varēja sasniegt 15 cilvēkus uz km². Šeit atklāti 90 pilskalni, no kuriem lielākā daļa nav arheoloģiski izpētīti. Kaupas pilsēta bija viens no aktīvākajiem reģiona tirdzniecības centriem no 9. līdz 11. gadsimtam, kad to atkārtoti nodedzināja vikingi. Prūšu zemes dalījās apgabalos pulko, kas sīkāk dalījās laukos. Šis vārds saglabājies mūsdienu poļu ciematu vietvārdos Pasławki, Bezławki.^[1]

Mazūrijas apgabala ģeogrāfija, ar daudziem ezeriem un stāviem, mežainiem pakalniem, neveicināja lauksaimniecību, un lielākā daļa prūšu apmetņu veidojās ezeru un upju piekrastēs. Galindā jau 11. gadsimta vidū samazinājās apdzīvoto apmetņu skaits, ko varētu saistīt ar 1047. gadā beigušos karu, kura rezultātā ar galindiem sabiedroto Mazoviju atkal iekļāva Polijas karalistē. Karu dēļ ar poļiem Kulma (Kulmerland), 13. gadsimta sākumā jau esot bijusi pustukša, rietumos dzīvojot poļi, bet ziemeļos prūši. Sūdavā atklāti vismaz 50 pilskalni, kuru lielākā daļa joprojām nav arheoloģiski izpētīti. Mūsdienās Sūdavu pieskaita jātvingu zemēm, kas varbūt esot bijuši prūšu atzars, tāpat kā galindi. Skalvu un Nadruvu daļa lietuviešu vēsturnieku uzskata par seno leišu apdzīvotām zemēm.^[3] Ņemot vērā skalvju atšķirīgās apbedīšanas paražas no 5. līdz 13. gadsimtam, daļa pētnieku tos uzskata par atsevišķu rietumbaltu grupu. Skalvji apdzīvoja arī Lamatas zemi.

Prūšu sabiedrība pirms 13. gadsimta atradās līdzīgā attīstības līmenī ar citiem baltiem. Tā bija vēlā dzelzs laikmeta zemkopju kultūra, kas atradās valstiskuma veidošanas fāzē. Katru prūšu zemi pārvaldīja valdnieks rīkis un cienīgāko vīru, labiešu sapulce. Prūšu zemes kopā veidoja federāciju — rīkejātu, un kara gadījumos parasti darbojās saskaņoti, kaut arī nereti notika konflikti pašu prūšu starpā. Vēlētā kopīgā prūšu karavadoņa rezidence Noita atradusies Kuršu kāpās.^{[nepieciešama atsauce]} Reaģējot uz krusta karu sākšanos, baltu augstmaņu un kareivju "demokrātijas" vienīgi Lietuvā spēja radīt valsti. Tāpēc prūši un pārējie balti reti kad apvienojās kopīgai rīcībai pret iekarotājiem. Tikai Lielās Prūšu sacelšanās (1260—74) laikā izpaudās dažādo prūšu cilšu sadarbība. No poļanu un mazoviešu uzbrukumiem prūšu zemes aizsargāja mežu un purvu masīvi, bet Baltijas jūras piekrastē daba nebija likusi šķēršļus citiem iebrucējiem — vikingiem, kuru kuģi šeit ieradās gan tirdzniecības, gan laupīšanas nolūkos. Sembas pussalā, pie Vīskautenas ciema atrastie skandināvu kapi liecina, ka tur diezgan ilgu laiku pastāvējusi vikingu kolonija. Prūšu apmetnēs atrastas daudzas dažādas kristīgās Eiropas un arābu monētas, kas norāda uz prūšu plašajiem tirdzniecības sakariem. Dzintars kalpoja par tirdzniecības un greznuma priekšmetu. Sembā sākās Dzintara ceļš pa Vislu, Oderu un Elbu uz Romas impēriju, kas pastāvēja daudzus gadsimtus. Prūši nav pazinuši kalendāru. Kad vajadzējis sapulcēties uz pārrunām ar savējiem vai svešzemniekiem, tie iegriezuši kociņā vai arī iesējuši mezglus kādā jostā vai dzīparā.^{[nepieciešama atsauce]}

Laikā, kad rietumslāvu zemēs izveidojās kristīgā Polija, prūšiem nebija rakstības, ēkas cēla no koka, un mirušos parasti sadedzināja. Tādējādi par prūšu neatkarības pēdējiem gadsimtiem ziņas ir visai skopas. Taču Polijas, Kijivas Krievzemes un Pomerelijas spēka pieaugums neapšaubāmi ietekmēja prūšus.^[1]

Pamatraksts un citi raksti: Prūšu mitoloģija un Baltu reliģija

Prūšu reliģija (senprūšu: drūwis — 'ticība') bija uz baltu reliģijas bāzes veidojusies reliģisko uzskatu sistēma, ar reliģisko kulta centru Rāmavā, un garīdzniecības hierarhiju, kurā priesterus krīvus vadīja krīvu krīvs Kriwo Kriweto. Vācu ordeņa hronists Dusburgas Pēteris rakstīja, ka krīvu krīvam paklausījuši ne tikai prūši, bet arī citas baltu ciltis, tāpat kā kristīgās tautas pāvestam. Krīvu krīva varas zīme bija līks spieķis krivulis. Šo zīmi nesuši arī krīva vēstneši, kas augstākā svētnieka rīkojumus paziņojuši visās prūšu zemēs. Prūšiem bija visai komplicēts dievību panteons, kurā dominēja 3 galvenās dievības: Parkūns, Potrimps un Pikols.

Vairākās hronikās ir sastopamas ziņas par prūšu svētbirzīm, kurās cilvēki neesot ne cirtuši kokus, ne pļāvuši zāli, ne medījuši dzīvniekus. Ļaudis nedrīkstējuši tur ieiet, neupurējot dieviem. Svētbirzīs notika arī tautas sapulces, kurās lēma par kara un miera jautājumiem un tiesāja noziedzniekus.

Pēc arheoloģiskajām liecībām zināms, ka 7. gadsimtā prūši sakāva apvienoto austrumslāvu un ietekmīgās tjurku klejotājcilts avāru karaspēku, kura izplešanās ziemeļaustrumu virzienā ar to arī beidzās. Savstarpējas sadursmes starp prūšiem un apkārtējām tautām notika periodiski, bet bez īpašām politiskām izmaiņām. Situācija sāka mainīties 10. gadsimta beigās, līdz ar kristietības tuvošanos. 997. gadā Prāgas bīskapam Adalbertam Polijas valdnieks Boļeslavs I piešķīra laivu un 30 sargus, lai tas varētu doties misijā uz Vislas deltas piekrastes zemēm. Adalberts, neskatoties uz to, ka prūši lūdza tam doties prom, sāka izcirst viņu svētbirzis, par ko prūši viņam 997. gadā nocirta galvu. Poļu karalis Boļeslavs I Adalberta līķi izpirka par zeltu un apbedīja Gņezno katedrālē. Boļeslavs I centās izplest savu ietekmi prūšu zemēs, sūtot jaunu misionāru. Pie jātvingiem 1009. gadā nosūtīja katoļu mūku Bruno no Kverfurtes. Jātvingu vadonis Netimers pavēlēja Bruno sadedzināt sārtā. Kad uguni neizdevās iekurt, Netimers ar vairākiem augstmaņiem izlēmis pieņemt kristietību. Taču 1009. gada 9. martā Netimera brālis Zebedens nogalināja Bruno. Pēc šīm neveiksmēm misijas uz prūšu zemēm izbeidzās uz ilgāku laiku. Turpmākajos 200 gadus poļi vairākkārt mēģināja pakļaut un kristīt prūšus, savukārt prūši atriebdamies siroja poļu zemēs, pārvedot daudz vergu un iztukšojot vairākus poļu novadus.

Pamatraksts: Prūsijas krusta kari

1166. gadā poļi ar divām lielām armijām Boļeslava IV un Kazimira II vadībā iebruka Prūsijā. Lai palielinātu savas zemes, 1209. gadā Mazovijas Konrāds neveiksmīgi iebruka Prūsijā, kam turpmāk sekoja daudzi regulāri karagājieni, un plaši prūšu atbildes reidi, kas sāka apdraudēt Konrāda varu Mazovijā. 1215. gadā prūši iebruka Kulmā, Lubavā un Pomerānijā, piespiežot jaunkristītos prūšus pamest kristietību. 1216. gadā prūši nopostīja Helmno pilsētu.

1209. gadā Olīvas mūkam Kristiānam uzticēja misiju pievērst kristietībai prūšus starp Vislu un Nemunu. 1212. gadā viņu iecēla par bīskapu, bet 1215. gadā par Prūsijas bīskapu. 1217. gadā pāvests Honorijs III izdeva bullu, kas, ņemot vērā prūšu reidus, atļāva bīskapam Kristiānam uzsākt krusta karu Prūsijā. Poļu kņazu armijām izdevās tikai daļēji iekarot Kulmu, nodibinot šeit katoļu diecēzi.

1225. gadā, lai aizsargātos no regulārajiem prūšu reidiem, Mazovijas Konrāds un Olīvas bīskaps Kristiāns nolīga 15 vācu bruņiniekus jaunam krustnešu ordenim, kam piešķīra zemes Dobžiņā pie Vislas Pāvests 1228. gadā apstiprināja Prūsijas krustnešu ordeņa (latīņu: fratres militiae Christi in Prussia) jeb Dobžiņas ordeņa izveidi. Tā karotāju skaits nekad nepārsniedza 35, un 1235. gadā to lielākā daļa pievienojās Vācu ordenim.

Lai pastiprinātu savus spēkus, 1224. gadā Konrāds un Kristiāns sāka sarunas ar Vācu ordeņa vadību, kas tajā laikā atradās Ungārijas Karalistē. 1226. gada martā Svētās Romas impērijas imperators Frīdrihs II izdeva Rimini zelta bullu, kurā deva tiesības krustnešiem doties karā pret prūšiem, pretī saņemot zemes Kulmā un pārējā Prūsijā. Tā kā Vācu ordenis kavējās ar ierašanos, Konrāds izmēģināja vēl vienu neveiksmīgu karagājienu pret prūšiem. 1231. gadā Vācu ordenis beidzot šķērsoja Vislu, iebruka Kulmā, kur nodibināja Toruņu. 1236. gadā ieņēma Pamedi, 1237. gadā Pagudi, 1241. gadā Vārmi, Nātangu un Bārtu, kas veidoja apmēram pusi no prūšu zemēm.

Tikmēr bīskaps Kristiāns devās sludināt kristietību uz Sembu, kur prūši viņu turēja gūstā no 1233. līdz 1239. gadam. Viņu atbrīvoja darījumā, kas saistījās ar piecu prūšu gūstekņu atbrīvošanu un 800 marku samaksu. 1243. gadā pāvesta legāts Prūsijā Vilhelms no Modenas, izveidoja četras bīskapijas Rīgas arhibīskapijas sastāvā — Kulmas, Pomezānijas, Varmijas un Sambijas bīskapija. Tālāko ekspansiju apturēja pirmā prūšu sacelšanās. Pomerelijas kņazs Sventopolks II poļu pilsoņu kara dēļ, kā arī dažādu konfliktu dēļ ar Vācu ordeni, izvēlējās 1242. gadā atbalstīt prūšu sacelšanos. Pēc sacelšanās apspiešanas Sventopolks II ar ordeni noslēdza mieru 1248. gada 24. novembrī. Sventopolkam turpmāk bija jāļauj vācu krustnešiem bez maksas šķērsot savu teritoriju, kā arī jāizbeidz atbalsts prūšiem.^[7] Liels krustnešu karaspēks Bohēmijas karalistes karaļa Otokāra II un grāfa Rūdolfa I vadībā 1254. gadā iebruka Sembas pussalā un uzvarēja kaujā pie Rūdavas, 1257. gadā galīgi pakļaujot Sembu.

Pamatraksts: Lielā prūšu sacelšanās

Lielo prūšu sacelšanos iesāka un vadīja tā sauktie: "Kristus dēli" — prūšu vadoņu dēli, kas bērnībā bija aizvesti uz katoļu klosteriem apgūt izglītību un kļūt par misionāriem. Slavenākais no viņiem bija Nātangas vadoņu dzimtai piederīgais Herkuss Mants. Papildus obligātajai mācībai, viņš klosteru bibliotēkās bija apguvis kara tehnikas, metalurģiju, valodas un pat uzkonstruējis savu, ārkārtīgi efektīvu, aplenkuma iekārtu, ko, pēc aplenkto piļu aizstāvju vārdiem, esot bijis iespējams salikt minūšu laikā. Pēc mācību beigšanas Romā Herkuss, jau ar zinātņu maģistra grādu un misionāra norīkojumu atgriezās Prūsā. Sludināšanas vietā tika mācīta taktika un ieroču uzlabojumi, organizācija.

Prūšu sacelšanās sākās vienlaicīgi ar kuršu sacelšanos pēc Vācu ordeņa sagrāves Durbes kaujā 1260. gada septembrī. Katra cilts izvēlēja sev karaspēka vadoni. Nadruviešus vadīja Herkuss Mants, sembus — Glande, bārtus — Divans, vārmiešus — Glappe, pagudiešus — Auktums, sudāvus — Skomants. Pamedieši nepiedalījās, bet pārējie paši neorganizēja karaspēkus. Pāvests Urbāns IV izdeva bullu, kurā nolādēja Herkusu Mantu. Laikā no 1262. gada līdz 1263. gadam krita lielākā daļa Vācu ordeņa piļu.

1265. gadā par Lietuvas dižkungu kļuva pareizticīgais Vaišvilks, kas noslēdza izlīgumu ar Vācu ordeni un pārtrauca atbalstīt žemaišus, prūšus, kuršus un zemgaļus. Sembi pēc smagas sakāves bija spiesti padoties. 1266. gadā prūšu pusē iesaistījās pomerānieši, bet drīz tika sakauti un atkal izstājās. 1275. gadā krustneši pakļāva Nadruvu, 1276. gadā Skalvu.

Krusta karu gaita aprakstīta Duisburgas Pētera 1326. gadā sarakstītajā Prūšu zemju hronikā (Chronicon Terrae Prussiae).

Trešā prūšu sacelšanās noritēja 1276. gadā Sudāvas Skomanta vadībā. Pēc gada 4000 lietuviešu un prūšu karavīru iebruka Kulmā.

Ceturtā prūšu sacelšanās — 1286. gadā bija plānota ar Svantepolka mazdēla, Rīgenes hercoga atbalstu, bet sazvērestības atklāšanas dēļ bārtieši un pagudieši palika vieni un tika sakauti.

Piektā prūšu sacelšanās 1295. gadā noritēja Sembā un Nātangā — tika ieņemta Bārtenšteinas pils un izpostītas zemes līdz Kēnigsbergai (Tvangstei). Tajā laikā prūšu valdošais slānis jau bija tik provācisks, ka zemnieki savus augstmaņus nogalināja, pirms uzbruka krustnešiem.^{[nepieciešama atsauce]}

Ap 1300. gadu senprūšu zemes bija pilnībā pakļautas un pārtautotas, vēl 15. gadsimta Vācu ordeņa brāļu sarakstos atrodami septiņi senprūšu vārdi.

Lai nostiprinātu savu kontroli pār nemierīgo Prūsiju, Vācu ordenis veicināja vācu un poļu zemnieku apmešanos pakļautajās zemēs. Ap 1400. gadu Vācu ordeņa kontrolētajā Prūsijā dzīvoja ap 270 000 cilvēku, no kuriem puse vēl bija prūši, kas mita laukos, kamēr pilsētās pilnībā dominēja ieceļotāji. Mācītāji gandrīz vienmēr bija vācieši, kas sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem izmantoja tulkus.

1410. gadā Prūsijā notika izšķirošā Žalgiras kauja, kurā Polijas karaļa Jagaiļa un Lietuvas dižkunigaiša Vītauta vadītais karaspēks sagrāva Vācu ordeņa spēkus. Kaujā krita Vācu ordeņa virsmestrs Ulrihs fon Jungingens un visa Vācu ordeņa bruņniecības elite. 1466. gadā Kulmas, Pamedes un Varmijas zemes iekļāvās Polijas karalistes sastāvā kā Karaļa Prūsija, bet atlikusī Ordeņa Prūsijas daļa 1525. gadā pārtapa par Prūsijas hercogisti.

1525. gadā izveidojās Prūsijas hercogiste un tās valdnieks Albrehts Hoencollerns pārgāja luterismā. Reformācijas laikā 1540., 1540. un 1561. gadā prūšu valodā izdeva luterāņu katehismus.^[8] Prūsijas hercogi veicināja prūšu kļūšanu par luterāņu mācītājiem un sprediķu lasīšanu prūšu valodā. Lietuviešu zemnieku ieceļošana veicināja lietuviešu valodas izplatīšanos Prūsijas ziemeļu daļā.

Laikā no 1673. līdz 1684. gadam Matejs Pretorijs spilgti aprakstīja senprūšu dzīvi, Sembā vēl varēja dzirdēt prūšu valodu, kas sāka iznīkt pēc Lielā mēra 1709.—1711. gadā, bet citur senprūši jau bija pieņēmuši vācu, poļu vai lietuviešu valodu, vai arī runāja jauktā valodā. Piemēram^[9] : Szwenta Ponyke (Šventa Ponīke — 'Svēta uguntiņa'), kur pirmais vārds ir lietuviešu, otrais — prūšu, pie tam prūšu vārdam ir pareiza prūšu deminutīva galotne. Vai arī: jau pilot Duszycia nuwenkt (lietuviešu: jau papildote sielą nueikit, latviešu: jau piepildījāt dvēseli ejat), kur — Duszycia atbilst senprūšu dūsi — 'dvēsele', bet par pārējo var strīdēties. Pārtautošanas laikā izveidojās īpatnējs lejasprūsiskais dialekts, kurā runāja galvenokārt Sembas pussalas zemnieki. Sākotnēji tā bija divvalodīgu ģimeņu otrā valoda, ko pēc 1709.—1711. gada Lielā mēra izkonkurēja vācu valoda. Kad 18. gadsimta sākumā Brandenburgas markgrāfs pasludināja sevi par karali Prūsijā (König in Preußen), Prūsijas vārdu sāka attiecināt arī uz viņam pakļautajām zemēm tagadējā Vācijā un Polijā.

Līdztekus notika prūšu zemju kolonizēšana ar ieceļotājiem no Vācijas, kas pēc kārtas un dzīvesveida neatšķīrās no vietējiem iedzīvotājiem, tā veicinot etnisko un valodas sajaukšanos, pakāpeniski pārtautojot senprūšus. 17. gadsimtā rakstos pieminēts pēdējais savā valodā runājošais senprūsis, bet prūšu valoda izzuda 18. gadsimta sākumā. Kursiskas vai prūsiskas saknes atrodamas arī filozofa Imanuela Kanta izcelsmē.

• 
  Āža ziedošana
• 
  Dobžiņas ordeņa kareivis
• 
  Prūšu kareivis ar kaujas vāli
• 
  Attēls no Johana Frīdriha Hartknoha 1684. gada albuma „Vecā un jaunā Prūsija, jeb divu Prūsijas daļu vēsture”, kurā attēlots zem globusa ar Prūsijas karti nospiests prūšu kareivis
• 
  Prūsijas Karalistes lielais ģerbonis ar diviem mežoņu (senprūšu?) karavīriem (pēc 1867. gada)

„Prūši nav miruši, viņi joprojām ir dzīvi. Jautājums ir par to, cik lielā mērā viņi paši sevi apzinās kā prūšus. Esmu ticies ar prūšu organizāciju priekšstāvjiem, kuri lielāko tiesu gan neveiksmīgi, ir mēģinājuši panākt savas prūsiskās identitātes atzīšanu Vācijā. Šobrīd prūšu cerības saistās ar latviešiem un lietuviešiem — saviem tuvākajiem radiniekiem. Mūsu pētījumiem savā ziņā ir arī ētiskais, morālais aspekts — palīdzēt saviem etniskajiem brāļiem un māsām, kurus vēsture iedzinusi pa vidu starp būtību un nebūtību un kas nespēj tikt ārā paši saviem spēkiem.”^[10] — Valdis Muktupāvels, Letonikas centra vadītājs.

Vācijā darbojas biedrība „Tolkemita”, kuras biedri ir bijušie Austrumprūsijas iedzīvotāji un viņu pēcteči. Daudzi no viņiem uzskata sevi par senprūšu tiešiem pēctečiem. Biedrība regulāri izdod rakstu krājumus, rīko zinātniskas konferences, kas veltītas senprūšu un Austrumprūsijas vēstures, kultūras un valodas jautājumiem. Vācu un lietuviešu valodnieki Ginters-Krafts Skalvīns un Lets Palmaitis, pamatojoties uz saglabātajiem senprūšu valodas pieminekļiem, mūsu gadsimta astoņdesmitajos gados ir izveidojuši senprūšu valodas rekonstrukciju — jaunprūšu valodu.

• Matas Pretorijus, Ingė Lukšaitė, Vilija Gerulaitienė „Prūsijos įdomybės, arba Prūsijos regykla = Deliciae Prussicae, oder Preussische Schaubühne”. — LII Leidykla, Vilnius 2004. (2 tomas = kn. 2—3 / parengė) ISBN 9986780586
• Johannes Voigt „Die Zeit von der Unterwerfung der Preussen 1283 bis zu Dieterichs von Altenburg Tod 1341”. — Verlage der Gebrüder Bornträger, Koenigsberg 1830. (Geschichte Preussens Bd. IV)
• Adam Mickiewicz, Vincas Mykolaitis-Putinas „Konradas Valenrodas — lietuvių ir prūsų žygių istorinė sakmė”. — Lietuvių literatūros ir tautosakos institutas, Vilnius 1998. ISBN 9986513464
• Vladas Žulkus, Hans-Heinrich Timmann, Waltraut Timmann „Prussen, Kuren und Masuren — drei Beiträge zur Landeskunde Ostpreussens”. — Landsmannschaft Ostpreussen, Abteilung Kultur, Hamburg 1991.
• Agris Dzenis „Prūši karā ar likteni”. — Domas spēks, Rīga 2016. ISBN 9934839555

• Prūšu digitālā avīze
• Prūšu vārdnīca
• Literārā latviešu-jaunprūšu vārdnīca Arhivēts 2020. gada 24. novembrī, Wayback Machine vietnē.
• Prūšu valodas paraugs mp3
• Dr. Letas Palmaitis izveidotā, zinātniskā tīmekļa vietne Arhivēts 2011. gada 6. augustā, Wayback Machine vietnē.
• Prūšu valodas rekonstrukcijas
• Jātvingu valodas vārdnīca