Logogramma

Logogramma (no sengrieķu: λόγος — ‘vārds’ un γράμμα — ‘burts’) vai hieroglifs (no sengrieķu: ἱερός — ‘svēts’ un γλύφω — ‘gravējums’) ir rakstu zīme, kas apzīmē vārdu vai morfēmu. Logogrāfiskās rakstības ir vienas no izplatītākajām — tās lieto ap 20% pasaules iedzīvotāju Ķīnā, Japānā un Dienvidkorejā.

Logogrāfiskajā (ideogrāfiskajā) rakstā rakstu zīmes (logogrammas, ideogrammas) apzīmē jēdzienus un tiem atbilstošus vārdus.^[1] Logogrammām var būt tieša vai simboliska nozīme. Logogrāfiskais raksts ir senākais rakstības veids — pie tiem pieder senēģiptiešu, šumeru, mīnojiešu, ķīniešu rakstības. No senajām logogrāfiskajām rakstībām attīstījušās mūsdienu fonēmiskās rakstu sistēmas. Mūsdienu dzīvajās valodās tiek ikdienā lietota logogrāfiskā ķīniešu rakstība, kā arī tai radniecīgā japāņu kandži un korejiešu hanča.

Logogrāfiskās rakstības ir agrīnākās rakstu sistēmas cilvēces vēsturē — tās lietotas Mezopotāmijas, Ēģiptes, Ķīnas, Harapas un Mezoamerikas senās civilizācijas. Visas logogrāfiskās rakstības, kas lietotas dabisku valodu pierakstam, pielieto rēbusa principu, lai paplašinātu ierobežoto logogrammu koplektu un daļu no tā pielietotu fonēmu (konsonantisku vai zilbisku) kopu apzīmēšanai.

Tiek uzskatīts, ka tīri logogrāfiskas rakstības nav pastāvējušas to nepraktiskuma dēļ.^[2] Termins «logosillabārijs» tiek izmantots, lai uzsvērtu šo rakstību daļēji fonētisko raksturu, ja to fonētiskais domēns ir zilbe. Seno ēģiptiešu hieroglifos, maiju un ķīniešu rakstībās ir bijuši papildu determinatīvi, kas apvienoti ar logogrammām, lai sašaurinātu to iespējamo nozīmi. Ķīniešu valodā tie ir sapludināti ar logogrāfiskiem elementiem, ko izmanto fonētiski; šādas kombinētās atslēgu un fonēmu rakstzīmes veido lielāko logogrammu komplekta daļu. Senie ēģiptieši un ķīnieši rebusa principu galvenokārt lietoja svešvārdu un dialektu vārdu rakstīšanai.

Logokonsonantajās rakstībās grafēmas var tikt izmantotas fonētiski kā logogrammu attēloto vārdu līdzskaņi, ignorējot patskaņus. Vienīgā zināmā šāda veida rakstība ir ēģiptiešu hieroglifu rakstība tās hieroglifu, hieratiskajā un demotiskajā (rokraksta) variantos. Tā tika lietota no aptuveni 3200. gada pirms mūsu ēras līdz 400. mūsu ēras gadam un saturēja ap 900—1000 logogrammu. No Ēģiptiešu hieroglifu rakstības cēlusies feniķiešu rakstība, no kuras savukārt cēlušies lielākā daļa mūsdienu alfabētu, abdžadu un sillabāriju.

Logosillabiskajās rakstībās grafēmas attēlo morfēmas, bieži arī daudzzilbju morfēmas, bet fonētiski paplašinātā variantā attēlo atsevišķas zilbes. Zināmās logosillabiskās rakstības ir:

• Ķīļraksts — lietots no aptuveni 3500. gada p.m.ē. līdz mūsu ēras 2. gadsimtam, iekļāva dažādos laikos no 1500 līdz 600 logogrammu, lietota šumeru, akadiešu, ebliešu, elamiešu, hetu, huriešu, lūviešu, urartu, paliešu, aramiešu un senpersu valodām.
• Krētas hieroglifi — lietoti no 21. līdz 17. gadsimtam p.m.ē., zināmas ap 120 logogrammām, lietoti mīnojiešu valodai.
• Lineārais A raksts — izmantots ap 1800.—1450. gadiem p.m.ē., zināmas ap 250 logogrammas, lietots mīnojiešu valodai.
• Lineārais B raksts — izmantots ap 1400.—1200. gadiem p.m.ē., zināmas ap 190 grafēmas, lietots Mikēnu grieķu valodai.
• Anatolijas hieroglifi — zināmi no 14. gadsimta p.m.ē. līdz 7. gadsimtam p.m.ē., zināmas ap 500 logogrammām, lietoti lūviešu valodai.
• Ķīniešu rakstība — zināma kopš 13. gadsimta p.m.ē., ap 100 000 rakstzīmes (Unicode), lietota ķīniešu valodai.
  • Haņdzi — ķīniešu rakstības tradicionālā (džentidzi) un vienkāršotā (dzjaņhuadzi) versija ķīniešu valodas dialektu kopumam.
  • Hanča — zināma kopš 4. gadsimta p.m.ē., lietota korejiešu valodai.
  • Kandži — zināma kopš m.ē. 5. gadsimta, lietota japāņu valodai.
  • Džuanu vecā rakstība — zināma kopš 7. gadsimta, lietota džuanu valodai.
  • Kitanu raksti — lietoti 10.—12. gadsimtā kitanu valodai.
  • Tangutu raksts — lietots 11.—16. gadsimtā tangutu valodai, zināmas 5863 logogrammas.
  • Džurčenu raksts — lietots 12.—13. gadsimtā džurčenu valodai.
  • Ķinoma — lietota no 13. līdz 20. gadsimtam vjetnamiešu valodai.
  • Klasiskā ji rakstība — zināma kopš 15. gadsimta, lietota ji valodai.
• Mezoamerikas rakstības
  • Olmeku rakstības — iespējams, lietotas kopš 9. gadsimta p.m.ē. līdz m.ē. 5. gadsimtam olmeku kultūrā.
  • Maiju rakstība — lietota no 3. gadsimta p.m.ē. līdz m.ē. 16. gadsimtam, lietota maiju civilizācijas valodām.
  • Sapoteku rakstība — lietota no 5. gadsimta p.m.ē. līdz m.ē. 8. gadsimtam sapoteku valodai.
  • Acteku rakstība — saglabājušās liecības no 16. gadsimta, lietota acteku valodai.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Logogramma.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l