Lībiešu valoda

Lībiešu valoda līvõ kēļ
Izruna:	IPA: /liːvə keːʎ/
Valodu lieto:	Latvijā Igaunijā[a]
Reģions:	Ziemeļeiropa
Valodas izmiršana:	2013. gada 2. jūnijā (sākotnēji)[b][1]
Valodu saime:	Urāliešu  Baltijas jūras somu   Lībiešu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts (lībiešu ortogrāfija)
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	—
ISO 639-3:	liv
Valodas un izloksnes Latvijā ap 1860. gadu. Lībiešu valodas izplatība apzīmēta ar ciparu 9 (Livisch). 1: Vidus dialekts jeb latviešu rakstu valoda, 2: tīrākā latviešu valoda, 3: kurzemnieku izloksne (Nordwestkurisch oder Tamisch), 4: īstākā tāminieku izloksne (eigentliches Tamisch), 5: līvu-latviešu izloksnes ziemeļu variants (nördliches Live-Lettisch), 6: augšzemieku izloksne (oberländischer Dialekt oder Hochlettisch), 7: īstākā augšzemnieku izloksne (eigentliches Oberländisch).
Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus.

Lībiešu valoda jeb līvu valoda^[2] (līvõ kēļ) ir gandrīz izzudusi urāliešu saimes Baltijas somu valodu grupas valoda, viena no divām Latvijas teritorijā autohtonām valodām un vienīgā valoda līdzās latviešu valodai, kas Latvijas teritorijā netiek uzskatīta par svešvalodu no juridiska skata punkta.^[c] To lielākoties ir lietojuši lībieši (līvi).

Filoģenētiski starp abām Latvijas valodām nav nekādas radniecības, taču tās ievērojami ietekmējušas viena otru, īpaši fonoloģijas ziņā, attīstot savdabīgas iezīmes, kas nav raksturīgas to radu valodām. Tā, piemēram, latviešu valoda attīstījusi daudzas fonoloģiskas iezīmes, kas nav raksturīgas baltu-slāvu valodām, lībiešu valodai. Citu piemēru vidū raksturīga salīdzinoši ļoti sarežģīta uzsvērtās zilbes struktūra, tai pat laikā izteikta neuzsvērto patskaņu redukcija. Tai tuvu radniecīgā, taču izteikti konservatīvā somu valoda pieļauj daudz mazāku zilbes sarežģītību, tai pat laikā saglabājot neuzsvērtus patskaņus ļoti garos vārdos.

Atkarībā no konteksta lībiešu valodas apzīmējums var tikt attiecināts uz 19. gadsimtā izmirušo un salīdzinoši slikti dokumentēto Vidzemē runāto Salacas lībiešu valodas variantu vai uz Kurzemes lībiešu valodu. Šajā rakstā galvenokārt apskatīta literārajai lībiešu valodai par pamatu esošā Kurzemes lībiešu valodas austrumlībiešu izloksne. Pēc portāla Livones.net datiem, lībiešu valodā labā līmenī spēj sazināties ap 30 cilvēkiem visā pasaulē.^[4]

Pēc igauņu valodnieka Tīta Reina Vītso domām, Baltijas jūras somu valodas sākotnēji dalījušās trīs atzaros: lībiešu valoda, dienvidigauņu valoda (kuras standartizētā versija ir veru valoda) un atzars, ko viņš sauc par Ņevas grupu, kas bijusi priekštece visām citām Baltijas jūras somu valodām.^[5]

Pēc igauņu valodnieka Paula Alvres domām, pirmie Baltijas jūras somi, kas apmetās Baltijas jūras krastos, ir bijuši lībieši un somu valodas rietumu dialektu grupas runātāji.^[6]

Vītso norāda, ka atsevišķo Baltijas jūras somu valodu izcelšanās joprojām ir strīdīgs jautājums, tomēr, viņaprāt, ir skaidrs, ka lībiešu valoda ir viena no vissenākajām patstāvīgajām Baltijas jūras somu valodām.^[7]

Saskaņā ar arheoloģisko izrakumu datiem mūsdienu Baltijas teritorija ir bijusi apdzīvota vairāk nekā 10 000 gadu. Tās sākotnējie iedzīvotāji ir bijuši protoeiropieši. Baltijas jūras somi šeit ieradušies 2000 gadu p.m.ē. vai, pēc Tenu Karmas domām, 3000 gadu p.m.ē., sajaucoties ar protoeiropiešiem, ir guvis virsroku Baltijas jūras somu valodas paveids, kas bija par pamatu tiklab lībiešu, kā arī ziemeļigauņu un dienvidigauņu valodai.^[8] Pēc igauņu valodnieka Paula Aristes viedokļa ap 3000 gadu p.m.ē. Baltijā ienākušās ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras pārstāvji runājuši piecās Baltijas jūras somu pamatvalodās, no kurām viena ir bijusi lībiešu valoda.^[9] Auklas keramikas kultūra, pie kuras piederējuši arī pirmbalti, ieplūda mūsdienu Latvijas teritorijā aptuveni 2000 gadu p.m.ē., priekšā sastopot Baltijas jūras somu tautas.^[10]

12. gadsimta beigās lībieši dzīvoja plašā teritorijā pie jūras, kā arī Daugavas un Gaujas apkaimē, uz iekšzemes pusi viņiem kaimiņos dzīvojuši leti, zemgaļi un sēļi. Visagrākās dokumentētās liecības par lībiešiem ir Kijivas Pečoru lielklostera mūka Nestora hronika, kur lībieši pieminēti kā либь (lib'), arī любь (ljub'), taču pēdējais tiek uzskatīts par kļūdainu.^[8]

Somu somugrists Riho Grīntāls, paļaujoties uz literatūrā izplatītiem viedokļiem, lēš, ka 13. gadsimta sākumā pirms Livonijas krusta kariem Latvijas iedzīvotāju skaits varētu būt bijis ap 150 000. Lībiešu skaits varētu būt bijis 15 000—21 000, pēc dažiem avotiem līdz 28 000, no tiem 10 000—12 000 dzīvojuši Daugavas Līvzemē, 5000—6000 Turaidas jeb Gaujas reģionā un ap 6000—9000 Metsepolē.^[11] Kaut arī lībiešu valoda visilgāk izdzīvojusi Kurzemē, joprojām nav noskaidrots jautājums, vai lībieši tur dzīvojuši jau tad, kad Vidzemes lībiešu teritorijās norisinājās Indriķa hronikā aprakstītie notikumi.^[12]

Indriķa hronikā aprakstīta lībiešu un viņu kaimiņu zemgaļu un sēļu kristianizēšana. Sīki aprakstīta Ako un Dabreļa vadīto lībiešu pretošanās arī pēc tam, kad virsvecākais Kaupo bija ļāvis sevi kristīt un pārgājis vāciešu pusē. Pēc Vēri domām, jūras krastā dzīvojošie lībieši bija vāciešu primārais mērķis.^[13] Vēri uzskata, ka lībieši bija krituši nežēlastībā kungu acīs, kam skaidrojums, viņaprāt, varētu būt tas, ka lībieši bijuši slikti kristieši un sīksti turējušies pie pagāniskām tradīcijām, kā rezultātā, zemes kungu atbalstīti, lībiešu novados sāka ieplūst kaimiņi.^[14]

Livonijas Konfederācijas pastāvēšanas laikā Igaunijas un Vidzemes iedzīvotāju skaits ievērojami pieauga no 1350. līdz 1550. gadam, kam sekoja garš karu periods. Lēš, ka nākamo 80 gadu laikā iedzīvotāju skaits samazinājās uz pusi, vissmagākais laiks bijis 16. gadsimta pēdējie gadu desmiti. Iedzīvotāju skaits atkal pieauga Zviedru Vidzemes periodā līdz 17.gs. beigām, ko pārtrauca jaunās katastrofas, ko atnesa Lielais Ziemeļu karš.^[12] Grīntāls uzskata, ka šiem diviem karadarbības periodiem ir vistiešākais sakars ar faktu, ka Vidzemē lībiešu valoda izmira jau 19.gs.^[15]

Tomass Jērns (Hiärne) savā hronikā Ehst-, Lyf- und Lettlaendische Geschichte (kas apraksta notikumus līdz 1639. gadam) izsakās, ka Vidzemē lībiešu bija palicis maz (galvenokārt Salacas, Limbažu, Liepupes, Nabes un Vainižu apkaimē), turpretī Kurzemē lībiešu esot bijis vairāk, turklāt tur viņi neesot precējušies ar latviešiem.^[17]

J. L. Bergera (Börger) pētījumā Versuch über die Alterthümer Lieflands und seiner Völker besonders der Letten (1778) viņš aprakstījis, ka sastapis lībiešus ne tikai Salacas tuvumā, bet 15 gadus pirms darba publicēšanas arī netālu no Rīgas, 15 kilometrus no Rīgas bijušajā Remberģes krogā.^[18]

Ja neskaita agrāk publicētus atsevišķu lībiešu vārdu uzskaitījumus (vai agrākajās hronikās pieminētus lībiešu personvārdus un vietvārdus), pirmais jebkad publicētais teksts lībiešu valodā ir Salacas izloksnē tulkota tēvreize, kas 1789. gadā publicēta G. Bergmaņa (Bergmann) mitridātā Das Gebeth des Herrn oder Vaterunsersammlung.^[19]

Iespējams, svarīgākais pavērsiens lībiešu valodas vēsturē ir bijusi Šēgrēna (Sjögren) un Vīdemaņa (Wiedemann) gramatikas un vārdnīcas izdošana divos sējumos 1861. gadā (Joh. Andreas Sjögren's Livische Grammatik nebst Sprachproben un Joh. Andreas Sjögren's Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch).^[20]

Vēlāk Vīdemanis uzdeva saviem informantiem, kas bija piedalījušies lībiešu-vācu-lībiešu vārdnīcas veidošanā, Polmanim un Princim ar viņa dēliem tulkot Mateja evaņģēliju kā rietumu, tā austrumu izloksnē, ko Vīdemanis izrediģēja un atrada iespēju 1863. gadā izdot Londonā L. L. Bonaparta apgādībā kā Das Evangelium Matthäi in den westlischen Dialect des Livischen übersetzt von dem Liven J. Prinz und dessen Söhnen P. Prinz und J. P. Prinz rietumlībiešu izloksnē un Das Evangelium Matthäi in den östlichen Dialect des Livischen zum ersten Male übersetzt von dem Liven N. Pollmann austrumlībiešu izloksnē. Pēc Vēri domām, ar Vīdemaņa rediģēto Polmaņa un Prinču Mateja evaņģēlija tulkojumu izdošanu sākās lībiešu rakstu valodas pastāvīga attīstība.^[21]

2012. gadā Tartu Universitāte un Latviešu valodas aģentūra izdeva līdz šim lielāko lībiešu valodas vārdnīcu — Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīcu. Mūsdienās daži lībiešu jaunieši ne tikai dzied tautasdziesmas lībiski, bet pat cenšas aktīvi lietot lībiešu valodu ikdienas saziņā. Viena no šādām jaunākās paaudzes lībiešu valodas runātājām ir Julgī Stalte, kas uzstājas kopā ar lībiešu-igauņu pasaules mūzikas grupu Tuļļi Lum.^[22] 2018. gadā Latvijas Universitātē tika izveidots Lībiešu institūts (lībiešu: Lețmō Iļīzskūol Līvõd institūt), lai veicinātu valodas pētniecību un izpratni. Tā direktors ir lībiešu valodnieks un rakstnieks Valts Ernštreits.^[23]

2020. gadā tika ziņots, ka jaundzimusī Kuldi Medne kļuvusi par vienīgo dzīvo cilvēku, kam lībiešu valoda ir dzimtā. Viņas vecāki ir lībiešu valodas atdzimšanas aktīvisti Jānis un Renāte Medņi. Divus gadus vēlāk, 2022. gada oktobrī, viņi izdeva "Kūldaläpš. Zeltabērns" ('Zelta bērns') - grāmatu lībiešu un latviešu valodā bērniem un vecākiem. Plānots laist klajā arī grāmatas audio versiju un turpinājumus.^[24]

Lai rosinātu lībiešu savulaik apdzīvotos Latvijas novadus apzināt un izcelt savas lībiskās saknes, meklēt un rādīt lībisko sava novada ainavā, pasākumos un ikdienā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru pasludināja 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu (lībiešu: Līvõd pierāndõks āigast), organizējot dažādus institūciju un aktīvistu rīkotus pasākumus.^[25] Par centrālo notikumu akcijā tika noteikta Lībiešu mantojuma diena – pirmā svētdiena pēc pavasara Saulgriežiem, kas atbilda 26. martam.^[26]

2023. gada janvārī, pēc ilgām cīņām (piemēram, ar mākslas akcijas "Nekādu lībiešu nav" starpniecību^[27]), uz Talsu novada robežas tika izvietotas pirmās no 171 valsts standartam atbilstošas ceļa zīmes ar latviešu un lībiešu tekstu.^[28] Līdzīgas zīmes kopš 2021. gada tiek izvietotas Latgalē ar latgaliešu rakstu valodas tekstu.^[29] Šī paša gada XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos pirmo reizi svētku vēsturē (koru lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš") tika izpildīts skaņdarbs lībiešu valodā – Ineses Zanderes un Valta Pūces skaņdarbu cikla "Nācēji" II daļa "Lībieši nāk".^[30]

Saskaņā ar Vītso lībiešu valodas alfabēts sastāv no 31 burta: <A Ä B D Ḑ E F G H I J K L Ļ M N Ņ O Ȯ Õ P R Ŗ S Š T Ț U V Z Ž>. Līdztekus pamata alfabēta burtiem lieto ar makronu atvasinātus burtus garajiem patskaņiem: <Ā Ǟ Ē Ī Ō Ȱ Ȭ Ū>.^[31] Burti <C Q W X Y> tiek izmantoti cittautu īpašvārdu pierakstam. Saskaņā ar lībiešu ortogrāfijas noteikumiem, pierakstot cittautu īpašvārdus, tiek saglabātas arī tajos sastopamās diakritiskās zīmes.^[32]

Mīkstinātais <Ț> dažkārt tiek kļūdaini atvasināts ar sediļu — <Ţ>, iespējams, agrākos laikos pastāvējušu tehnisku ierobežojumu dēļ. Eversons piezīmē, ka lībiešu (arī latviešu) mīkstinātajiem burtiem vienmēr ir jātiek atvasinātiem ar komatu, kaut arī vēsturiskas kļūdas dēļ latviešu (un lībiešu) mīkstinātie burti ir klasificēti kā atvasināti ar sediļu.^[33]

Ar žurnāla Līvli pirmo numuru, kas tika izdots 1931. gadā ap Ziemassvētku laiku, sākās centieni ieviest no jauna noapaļotos priekšējās rindas patskaņus, kas bija delabializējušies 19. un 20.gs. mijā. Tika lietoti burti <ö> un <y> (garie varianti: <ȫ> un <ȳ>) vārdos, kur vēsturiski bijis noapaļots priekšējās rindas patskanis, piemēram, ykš un kylā. Burta <y> nevis <ü> lietošanai par iemeslu varēja būt tā pieejamība uz rakstāmmašīnas un, iespējams, arī tāpēc, ka vairāki lībiešu izdevumi tika drukāti Somijā.^[34] Mūsdienu lībiešu pareizrakstībā vēsturiski pastāvējušus noapaļotus priekšējās rindas patskaņus neataino — ikš, kilā.

Pamatojoties uz Mozliju un Vītso, lībiešu burtiem atbilstošajiem patskaņiem ir šādas vērtības:

• <ȯ> ir nenoapaļots augsti vidēja mēles pacēluma pakaļējās rindas patskanis. Gan Mozlijs (Moseley),^[35] gan Vītso^[31] ir gandrīz vienisprātis par to. IPA to apzīmētu kā /ɤ/, tā ir igauņu burta <õ> vērtība.
• <õ> uzsvērtā zilbē ir nenoapaļots augsta mēles pacēluma pakaļējās rindas patskanis, tā to raksturo Vītso.^[31] IPA apzīmējums tam būtu /ɯ/, šī skaņa sastopama tjurku valodās un korejiešu valodā. Mozlijs to definējis kā "vidēja pacēluma vidējās rindas nenoapaļotu patskani" un pēc tam pieminējis, ka lībiešu valodā ir arī šva, taču šva arī ir vidēja mēles pacēluma vidējās rindas patskanis, acīmredzot, Mozlijam radusies kļūda. Vītso salīdzina lībiešu <õ> ar igauņu un vepsu <õ> un piemin, ka tas ir paaugstināts, kas saskan ar /ɯ/ vērtību (igauņu <õ> vērtība /ɤ/ ir tās pašas rindas, bet zemāka).^[36]
• Neuzsvērtā zilbē <õ> ir jau pieminētais vidēja mēles pacēluma vidējās rindas patskanis, IPA to apzīmētu kā /ə/.^[d]
• Garais burts <ō> austrumlībiešu izloksnē apzīmē 2 dažādas skaņas: noapaļotu augsti vidēja mēles pacēluma pakaļējās rindas patskani /oː/ un noapaļotu zema mēles pacēluma pakaļējās rindas patskani /ɒː/,^[32] pēdējā apzīmēšanai LĒL izmanto apzīmējumu <ǭ>, šis apzīmējums nav daļa no standarta lībiešu ortogrāfijas.
• <i> apzīmē nenoapaļotu augsta mēles pacēluma priekšējās rindas patskani^[35] /i/.
• <e> apzīmē nenoapaļotu vidēja mēles pacēluma priekšējās rindas patskani^[35] /e/.
• <ä> apzīmē nenoapaļotu zema mēles pacēluma priekšējās rindas patskani^[35] /æ/.
• <a> apzīmē nenoapaļotu zema mēles pacēluma pakaļējās rindas patskani^[35] /ɑ/.
• <u> apzīmē noapaļotu augsta mēles pacēluma pakaļējās rindas patskani^[35] /u/.

IPA patskaņu tabulā tos varētu attēlot šādi:

s d l	Priekš.r.	G.pr.r.	Vid.r.	G.pak.r.	Pak.r.
Augsts	i • y ɨ • ʉ ɯ • u ɪ • ʏ • ʊ e • ø ɘ • ɵ ɤ • o ə ɛ • œ ɜ • ɞ ʌ • ɔ æ ɐ a • ɶ ɑ • ɒ
Gandr. augsts
Augsti vidējs
Vidējs
Zemi vidējs
Gandrīz zems
Zems

Visiem patskaņiem ir iespējamas īsas un garas versijas, izņemot /ə/ — tikai īss un /ɒː/ — tikai garš.

Šai tabulai ir iespējamas arī variācijas, piemēram, vidējos /e̞ ɤ̞ o̞/ parasti pieraksta bez pazeminājuma zīmes ◌̞, tā tas darīts arī augstāk dotajā tabulā. Jāpiezīmē, ka Vītso raksturojis /ɤ/ un /o/ tieši kā augsti vidēja pacēluma (tātad /ɤ o/ un nevis /ɤ̞ o̞/), taču citviet viņš sauc <ȯ> par "vidēji augstu nelabiālu patskani", ja ar to ir domāts vidējs pacēlums, tam atbilstu /ɤ̞/.^[37] Mozlijs nesniedz skaidru burta <o> vērtību saucot to par "daļēji noapaļotu pakaļējās rindas patskani",^[e] neminot tā pacēlumu, taču burtam <ȯ> atbilstošo vērtību viņš definē tieši kā nenoapaļotu vidēja pacēluma pakaļējās rindas patskani (precīzā pierakstā /ɤ̞/ un nevis /ɤ/).^[35] Priekšējās rindas zemo /a/ bieži pieraksta kā /æ/ un apzīmējumu /a/ ērtības labad izmanto vidējās rindas vai pat pakaļējās rindas zemā /ɑ/ pierakstam. Tādējādi iespējama tabulas versija, kur visu trīs rindu patskaņi būtu sadalīti tieši trīs pacēlumos (vizuāli veidotu trīs horizontālas līnijas): augsti /i ɯ u/, vidēji /e̞ ə ɤ̞ o̞/ un zemi /a ɑ ɒ/.

	Priekš.	Vid.		Pak.
Augsts	i ɯ • u e̞ ə ɤ̞ • o̞ a ɑ • ɒ
Gandr. augsts
Augsti vidējs
Vidējs
Zemi vidējs
Gandrīz zems
Zems

Sakarā ar patskaņu sadalīšanos un pagarināšanos, kā arī mīkstinātu zilbes beigās esošu klusīļu un arī palatalizētā ž sabrukšanu, kā arī apstākli, ka divskaņi ir toņa nesēji, lībiešu valodas divskaņu un trijskaņu sistēma ir sarežģīta salīdzinājumā ar kaimiņu valodām.

Divskaņi pēc kvalitātes iedalās krītošos un kāpjošos.

• Krītošie divskaņi ir īsi (ie un uo) vai gari (īe un ūo), īso krītošo divskaņu kopējais garums ir tuvs īsu monoftongu patskaņu garumam.
• Kāpjošie divskaņi ir gari un iedalās divskaņos ar īsu sākuma komponenti un garu sākuma komponenti.
  • Austrumlībiešu izloksnē kāpjošie divskaņi ar garu sākuma komponenti beidzas tikai ar i (ȭi, ȱi, āi, ūi, ǭi).
  • Kāpjošie divskaņi ar īsu sākumu beidzas ar i (ai, ei, ȯi, ui) vai u (äu, iu, ou, õu).
    • Kāpjošie divskaņi ar īsu sākumu iedalās divskaņos ar īsu beigu daļu (aigā "mala", jougūd "upes") un garu beigu daļu, ar īsu beigu daļu saistās arī sekojošās neuzsvērtās zilbes patskaņa garums (resp., tam jābūt garam). Kāpjošajos divskaņos ar īsu sākumu un garu beigu daļu tā ir skaidri garāka nekā sākuma komponente, zilbē ar pamattoni (aigõ "mērīt", kougõn "tālu") tā ir garāka nekā zilbē ar lauztu toni (a'igõ "malu", jo'ugõ "upi").^[38] Šeit lauztais tonis, acīmredzot, ļauj sasniegt vēlamo zilbes svaru, neprasot tik daudz pagarināšanās.

Saskaņā ar Vītso trijskaņi ieu, uoi un ūoi sākas un beidzas ar augstu komponenti un darbojas attiecīgi gan kā īsi un gari krītošie divskaņi, gan kā kāpjošie divskaņi ar īsu un garu sākuma komponenti.^[38]

Lībiešu valoda ir vienīgā Baltijas jūras somu valoda, kura vārda uzsvērtajā zilbē šķir divus toņus (zilbes intonācijas): kāpjošo pamattoni un kāpjoši krītošu lauzto toni. Papildus raksturīgajai toņa kontūrai patskaņa vai divskaņa ar lauzto toni vidējā daļā vai īsa patskaņa beigu daļā toņa galotnē seko laringalizācija jeb rīkles muskuļu sasprindzinājums, kas īpaši spēcīga sasprindzinājuma gadījumā var izpausties kā laringāls līdzskanis. Vājāka sasprindzinājuma gadījumā tas var arī palikt nepamanāms, šādā gadījumā arī toņa kritums lielākoties sākas agrāk.

Vārdnīcās un fonētiskā transkripcijā lauztu toni mēdz norādīt ar apostrofu, taču lībiešu pareizrakstībā toņus nenorāda. Tomēr vairākos gadījumos par toni var liecināt vārda uzbūve, par lauztu toni liecina: <b, d, ḑ, g, z, ž, v, j> atrašanās līdzskaņu savienojuma sākumā un zilbes ar pamata uzsvaru beigās, aiz īsa patskaņa vai īsa krītoša divskaņa un vienlaikus <i> vai <õ> priekšā, savukārt <p, t, ț, k, s, š> atrašanās aiz īsa patskaņa vai īsa krītoša diftonga norāda uz pamattoni.^[32] No šīm likumsakarībām izriet vispārīgais noteikums, ka pirms geminēta balsīga troksneņa vienmēr ir lauztais tonis: a'bbõ "plecu (partitīvs)", i'bbi "zirgs" utt.

Ir iespējami minimālie pāri pēc toņa: lēḑ "lode" un lē'ḑ "lapa", aigõ "mērīt; laiku (part.)" un a'igõ "malu (part.)", kallõ "salu (part.)" un ka'llõ "zivi (part.)"

Pastāv vārdi, kuru paradigmā notiek pamattoņa un lauzta toņa mija: aigā "mala" : a'igõ "malu (part.)", sõbrā "draugs" : sõ'brõ "draugu (part.)", nǟmõ "redzam" : nǟ'dõ "redzēt".^[32] Pirmie divi piemēri varētu būt skaidrojami ar tieksmi uz pēdas izohroniju, trešais piemērs, acīmredzot, skaidrojams ar dzēsta līdzskaņa refleksu (sal. somu nähdä). Vēsturiski dzēsti līdzskaņi ir viens no lauztā toņa rašanās iemesliem: rǭ' "nauda" < *raha, sal. somu, igauņu raha.^[39]

Lībiešu valoda līdztekus somu valodai ir vienīgā Baltijas jūras somu valoda, kurā uzsvars uz pirmo zilbi ir arī svešvārdos. Saskaņā ar Vītso neuzsvērts var būt no latviešu valodas aizgūts darbības vārda priedēklis, saskaņā ar Vēri (Vääri) ar priedēkli atvasinātos darbības vārdos ir divi uzsvari,^[40] Vītso precizē, ka priedēklim ar garu zilbi ir tāda paša stipruma uzsvars kā saknei, tādējādi vārdā no|võttõ "noņemt" priedēklis ir neuzsvērts, bet vārdā at|andõ "atdot" uzsvērts ir gan priedēklis, gan darbības vārda sakne. No latviešu valodas aizgūtie priedēkļi netiek lietoti literārajā valodā.^[41]

Papildu uzsvars (palīguzsvars) parasti ir aiznākamajā zilbē aiz zilbes ar pamata uzsvaru, taču uzsvērtai zilbei var sekot līdz divām neuzsvērtām zilbēm. Viens no izņēmumiem ir vienmēr uzsvērtā izskaņa -nikā, kuras gadījumā palīguzsvars var būt arī uz otrās zilbes, piemēram, si'dnikā "ogleklis": si'dnikkõ "oglekli".^[41]

Atkarībā no uzsvaru skaita (t.sk. palīguzsvaru) vārds sastāv no vienas vai vairākām pēdām (uzsvaru grupām). Neuzsvērti vārdi parasti veido pēdu kopā ar vārdu, kuram ir uzsvars. Ja vairāki neuzsvērti vienzilbes vārdi seko cits citam, viens no tiem var iegūt pēdas uzsvaru.^[38]

Lībiešu valodas zilbe satur 1—3 patskaņus, pirms kuriem var būt līdz trim līdzskaņiem un sekot līdz trim līdzskaņiem.^[f] Līdzskaņu sakopojums vārda sākumā norāda, ka vārds ir ekspresīvs (krǭpšõ "skrāpēt") vai aizgūts (krǭig "apkakle", škink "dāvana").^[38] Tāpat arī balsīgie /b d g z/ vārda sākumā lielākoties norāda, ka vārds ir aizgūts vai onomatopoētisks,^[42] taču atsevišķos gadījumos tie ievada arī mantotus vārdus (būolgõz "brūklene", dūrbal "cinis; kūdra", gārban "dzērvene", zäp "žults").^[41]

Visi patskaņi, izņemot reducēto /ə/, var atrasties vārda pirmajā zilbē. Savdabīga lībiešu valodas iezīme ir fakts, ka, jo tālāk zilbe ir pēc zilbes ar pamata uzsvaru, jo ierobežotāks ir iespējamo patskaņu klāsts — otrajā zilbē pēc zilbes ar pamata uzsvaru mantotos vārdos austrumlībiešu izloksnē ir iespējams tikai kāds no 3 īsajiem /ɑ i ə/ vai 4 garajiem /ɑː iː eː uː/. Turklāt /eː/ otrajā zilbē atrodams tikai retos gadījumos, piemēram, kuŗē "velns".^[43] Neuzsvērtā zilbē pēc zilbes ar sekundāro uzsvaru var būt sastopami tikai kāds no 2 īsajiem /i ə/ vai diviem garajiem /ɑː iː/ patskaņiem. Neuzsvērtā zilbē pēc neuzsvērtas zilbes sastopami vairs tikai /i/ un /ə/.^[36] Tā kā noteiktos gadījumos /ɑ u i/ ir pārveidojušies par /ə/, tad reducētais patskanis tālākās zilbēs ir sastopams visbiežāk.^[43]

Uzsvērta zilbe ir īsa, ja tās beigās ir īss monoftongs vai īss divskanis ie vai uo (ka-lā "zivs", pie-zā "ligzda", suo-dā "karš", lie-pā "alksnis"). Pārējās uzsvērtās zilbes ir garas (kē-ra "vēstule; raksts", sīe-zõr "blusa", kat-ļā "katls", võt-tõ "ņemt", sa'd-dõ "krist", tū'on-tõ "tūkstotis"). Atšķirībā no igauņu valodas, lībiešu valodā vārdu var veidot arī īsas uzsvērtas zilbes (li "ej!", sä "še!", se "tas", ni "nu; tagad"). Neuzsvērta zilbe ir gara, ja tajā ir garš patskanis vai divskanis. Tā kā patskaņu klāsts, kas ir iespējams mantotu vārdu neuzsvērtās zilbēs ir ierobežots, tad divskanis neuzsvērtā zilbē liecina, ka vārds ir aizgūts.^[38]

Lībiešu valodas zilbju iedalījums pēc svara līdzinās zilbju iedalījumam igauņu valodā, kur pirmās un otrās garuma pakāpes zilbes ir vieglas, bet trešās garuma pakāpes zilbes ir smagas.

Šajā sadaļā izmantotas urāliešu fonētiskajā alfabētā (UPA) izmantotas papildzīmes: gravis pusgaras skaņas norādīšanai un makrons gara līdzskaņa norādīšanai, ja attiecīgajā pozīcijā garš līdzskanis netiek norādīts standarta ortogrāfijā. Šāds lietojums nav daļa no standarta lībiešu ortogrāfijas.

Lībiešu valodas zilbes svaru noteicošie kritēriji ir šādi:^[44]

• visas īsās zilbes ir vieglas;
• garās zilbes ar pamattoni ir vieglas vai smagas;
  • gara zilbe ar pamattoni ir viegla, ja tā beidzas ar kāpjošu divskani vai trijskani, kura beigu komponente ir īsa (ai-gā "mala", jou-gūd "upes", kuoi-gīd "kuģi"), vai ja tās īsajam monoftongam vai īsam krītošam divskanim seko gemināta vai līdzskaņu savienojums, kura sākuma daļa ir īsa (ņur-rā "mur!", pit-kā "garš", suot-kūb "mīca"), vieglajai zilbei sekojošās neuzsvērtās zilbes patskanis lielākoties ir garš;
  • gara zilbe ar pamattoni ir smaga, ja tajā ir divskanis vai trijskanis ar garu beigu daļu (aì-gõ "mērīt", suoì-mõ "lamāt"), vai ja īsam patskanim vai īsam krītošam divskanim seko garš vārda beigās esošs līdzskanis, līdzskaņu savienojums ar garu sākuma daļu vai gemināta (kik̄ "gailis", piț̀-ki "pērkons", ak̀-kõ "ķert");
• zilbe ar lauzto toni ir smaga, ja tās beigās ir līdzskanis, divskanis vai trijskanis (u'd "migla", na'g-rõm "smejamies", a'i-gõ "malu (part.)", kuo'i-gõn "kuģim");
• uzsvērta zilbe ar garu patskani lielākoties ir smaga (kū-lõ "dzirdēt", sēț-mõd "siles", vȭ-rõd "sveši", pū'-dõd "tīri", tǭ'-dõ "gribēt").

Vītso secina, ka smagai zilbei sekojošas neuzsvērtas zilbes patskanis vienmēr ir īss, vieglai zilbei sekojošas neuzsvērtas zilbes patskanis vienmēr ir garš. Kaut arī viņš to nepiemin, šīs attiecības starp zilbēm ir ļoti līdzīgas vienkāršajiem pēdas izohronijas noteikumiem latviešu valodā (kas saskaņā ar vairumu autoru attīstījušies Baltijas jūras somu ietekmē), t. i., savstarpēju mijiedarbību starp gariem līdzskaņiem un gariem patskaņiem (piemēram, la[pp]a → lapā). Zīmīga atšķirība lībiešu valodā ir fakts, ka lauzta intonācija ir viens no smagu zilbi veidojošiem faktoriem (vēsturisku iemeslu dēļ latviešu valodai nav izstrādāti atzīti kritēriji par to, kas latviešu valodā nosaka zilbes svaru).

Vēri, lai atsauktos uz šo procesu, izmanto terminu līdzskaņu kvantitatīvā mija. Šajos piemēros mija ir uzskatāma standarta lībiešu ortogrāfijā (papildus lietotas vārdnīcās izmantotas zīmes <' ǭ>):^[40]

• tt / t: kattõ "pārklāt" — katāb "es pārklāju, viņš pārklāj";
• pp / p: lieppõ — liepā "alksnis" (partitīvs : nominatīvs);
• kk / k: rikkõd "bagāti" — rikāz "bagāts";
• zz / z: pie'zzõ — piezā "ligzda" (partitīvs : nominatīvs);
• žž / ž: a'žžõ — ažā "lieta" (partitīvs : nominatīvs);
• mm / m: i'mmõ "zīst" — imūb "zīž";
• nn / n: ka'nnõ — kanā "vista" (partitīvs : nominatīvs);
• ll / l: pallõ "degt" — palāb "deg";
• rr / r: karrõ — kǭra "(dzīvnieka) spalva" (partitīvs : nominatīvs);
• jj / j: a'jjõ "dzīt" — ajāb "es dzenu, viņš dzen";
• vv / v: so'vvõ — sovā "nūja" (partitīvs : nominatīvs).

Šajos piemēros garas afrikātas <ts> un <tš> dotas kā <tts> un <ttš>, šāds pieraksts netiek izmantots standarta ortogrāfijā:

• tts /ts: mõttsõ [standarta ortogrāfijā mõtsõ] "mežs (partitīvs)" — mõtsād "meži (daudzskaitlis)";
• ttš / tš: vȯttšõ [standarta ortogrāfijā vȯtšõ] "meklēt" — vȯtšūb "es meklēju, viņš meklē";

Sekojošos piemēros pusgarš līdzskanis norādīts ar UPA izmantoto gravja zīmi:

• k̀s / ks: ok̀sõ — oksā "zars" (partitīvs : nominatīvs);
  • mak̀sõ "maksāt" — maksāb "es maksāju, viņš maksā";
• p̀s / ps: nap̀sõ — napsā "sitiens" (partitīvs : nominatīvs);
• p̀š / pš: lip̀šõ "slaukt" — lipšāb "es slaucu, viņš slauc";
• p̀t / pt: lop̀tõ "beigt" — loptāb "es beidzu, viņš beidz";
• s̀t / st: as̀tõ "iet, soļot" — astāb "es eju/soļoju, viņš iet/soļo";
• r̀b / rb: var̀bõd "kāju pirksti" — vārbaz "kājas pirksts";
• r̀d / rd: par̀dõb "borti" — pārdaz "borts";
• r̀g / rg: ur̀gõ — ūrga "strauts" (partitīvs : nominatīvs);
• ǹd / nd: raǹdõ — rānda "krasts" (partitīvs : nominatīvs);
• r̀z / rz: var̀zõ — vārza "kumeļš" (partitīvs : nominatīvs);
• m̀b / mb: lam̀bõd "aitas" — lāmbaz "aita";
• l̀g / lg: võl̀gõ — vȭlga "parāds" (partitīvs : nominatīvs);
• l̀m / lm: sil̀mõ — sīlma "acs" (partitīvs : nominatīvs);
• r̀n / rn: pär̀nõ — pǟrna "liepa" (partitīvs : nominatīvs).

Līdzīgi kā latviešu valodā īsi patskaņi lībiešu valodā ir saistīti ar gariem līdzskaņiem (vai pusgariem līdzskaņu sakopojumos) arī tad, ja tas netiek uzrādīts ortogrāfijā. Svarīga atšķirība no latviešu valodas ir tas, ka šajā procesā ir iesaistīti arī skaneņi (pallõ : palāb), kas latviešu valodā nemaina savu garumu (piem., mala : malā).

Līdzīgi vairumam igauņu un votu valodu izlokšņu uzsvērtās zilbes paaugstinātais nenoapaļotais pakaļējās rindas õ vispirms ir veidojies no agrāka *e vārdos, kur bijuši pakaļējās rindas patskaņi a, o un u (*vēraz > vȭrõz "svešs", *negla > nõ'ggõl "nagla"), un daļēji arī no īsajiem *a, *o, *u, *ü (*sana > sõnā "vārds", *roho > rõ'v "mauriņš", *hüvä > jõvā "labs"). Pēc õ rašanās *e, *ö, *o ir kļuvuši par divskaņiem ie, üö, uo. Atšķirībā no igauņu valodas izloksnēm, somu, karēļu, livi un līdu dialekta, lībiešu valodā ir sašķēlušies arī īsie patskaņi, turklāt lībiešu īsie sašķēlušies divskaņi ir vairāk vai mazāk tik pat gari kā īss atsevišķs patskanis (*keväd > kievād "pavasaris", *keüzi > kieuž "virve", *soda > suodā "karš"). Atšķirībā no pieminētajām valodām *ē un *e nav sašķēlušies, ja sekojošajā zilbē bijis *i (*kēli > kēļ "valoda", *(h)elmi > eļm "dzintars").

Svarīgākās no lībiešu valodā notikušajām savdabīgajām pārmaiņām ir:

• uzsvērtās zilbes *ä paaugstināšanās par e, ja tajā pašā vai nākamajā zilbē sekojis i (*täi > tei "uts", *väginen > ve'ggi "stiprs", *sǟri > *sēri > sēr "(kājas) ikri"), šis process ir līdzīgs regresīvajai patskaņu harmonijai literārajā latviešu valodā ("platajam un šaurajam <e>");
• pakaļējās rindas patskaņu *a, *o, *u pārtapšana *b, *pp, *m, *v, *kk priekšā par priekšējās rindas ä, ö, ü tad, ja nākamajā zilbē bijis i, t. i., metafonija jeb umlauts (*tammi > *tämmi > täm "ozols", *tobi > *töbi > tö'b > te'b "kaite", *nukki > *nükki > nük > nik "šņukurs"), labiālie priekšējās rindas ö, ü 19., 20.gs. mijā delabializējās;
• augsta un vidēji augsta pacēluma patskaņu zudums vārda beigās un ar to saistīta agrākās atvērtās īsās pirmās zilbes kļūšana par slēgtu ar lauzto toni (*abu > a'b "palīdzība; plecs", *tuli > tu'ļ "uguns");
• īsa monoftonga pagarināšanās saīsinājušās gara skaneņa priekšā (*puŗŗaz > *pu^ŗŗaz > *pū^ŗŗaz > pūŗaz "bura", tammõd > *ta^mmõd > *tā^mmõd > tāmõd > tǭmõd "ozoli");
• *ā labializācija austrumlībiešu izloksnē (*mā > mǭ "zeme", *tāmõd > tǭmõd "ozoli");^[36]
• kādreizējā *i vai *j priekšā izveidojušās mīkstinātā vājā velārā klusīļa *ǵ un spēcīgā velārā klusīļa *ḱ̀ sabrukšana par patskaņa i un nemīkstināta velārā klusīļa grupu (*lagja > *laǵā > laigā "plats", *lahkik > lā'ǵi > lǭ'igi "pušu", *hākki > āḱ > ǭik "āķis");
• *a pārtapšana par centralizēto/reducēto õ neuzsvērtā trešajā zilbē;
• īsa monoftonga pagarināšanās zilbes beigās esošas rezonantes priekšā (jauna garā ā rašanās austrumlībiešu izloksnē) un divskaņa sākuma komponentes pagarināšanās, ja uzsvērtajai zilbei seko viena neuzsvērta zilbe (*jalga > jālga "kāja", *aiga > āiga "laiks");
• vokālās harmonijas zudums, *e centralizēšanās (kļūšana par indiferentu patskani) zilbēs, kas tālākas par pirmo un paaugstināšanās par *õ (iespējams, šeit Vītso domā uzsvērtās zilbes pakaļējās rindas augsto õ, kas radies no *e, jo tālākās zilbēs atrodamais centralizētais/reducētais õ ir vidējās rindas/vidējā pacēluma);
• *o paaugstināšanās par u, kā arī *õ un u saplūšana par u (*käded > kädūd "rokas", *kāndod > *kāndud "celmi");
• patskaņu pagarināšanās vārda otrajā zilbē pēc uzsvērtās zilbes ar īsu vai saīsinājušos zilbes galā esošu obstruenti (*abud > abūd "pleci", *kädud > kädūd "rokas", *musta > mustā "melns");
• īsā u pārveidošanās par õ sekojošajās zilbēs austrumlībiešu izloksnē (*līndud > līndõd "putni", *kāndud > kāndõd "celmi);
• īsā uo, reti arī garā ūo vienkāršošanās aiz līdzskaņiem p, m un v par vidēji augstu nenoapaļotu ȯ vai ȱ austrumlībiešu izloksnē un Lielirbē, ȯ un o var veidot minimālos pārus (pȯ'ddõ "sāpēt" un po'ddõ "skrandu");
• galvenās zilbes õ saplūšana ar priekšējo noapaļoto ü rietumlībiešu izloksnē, ü savukārt saplūda ar i līdz 20.gs. sākumam (kõ'zzi > kü'zzi > ki'zzi "dusmīgs", vȭrõz > vǖrõz > vīrõz "svešs);
• noapaļoto (labiālo) priekšējās rindas patskaņu delabializēšanās līdz 20.gs. sākumam (kü'zzõ > ki'zzõ "vaicāt", sǖ > sī "vaina", tö'b > te'b "kaite", tǖö > tīe "darbs").^[37]

Kurzemes lībiešu valoda iedalās 3 izloksnēs: rietumlībiešu, kas tikusi runāta Lūžņā un Miķeļtornī, Lielirbes, kas tikusi runāta Lielirbē, un austrumlībiešu izloksnē, kurā vēl pēc Otrā pasaules kara ietilpuši Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Melnsils.^[45]

Literārajai lībiešu valodai par pamatu ir Kurzemes lībiešu valodas austrumu izloksne. Šajā izloksnē ir visplašākais patskaņu klāsts.

Sekojošajā lībiešu izlokšņu patskaņu klāsta salīdzinājumā pa kreisi ir nenoapaļoti priekšējās rindas patskaņi, pa vidu — nenoapaļoti pakaļējās rindas patskaņi, pa labi — noapaļoti pakaļējās rindas patskaņi, augšā ir augsta mēles pacēluma patskaņi, bet lejā — zema mēles pacēluma patskaņi. Patskaņi ir doti, izmantojot tos apzīmējošos burtus un vārdnīcās izmantotus apzīmējumus, kas nav daļa no standarta lībiešu ortogrāfijas, specifiskāk — <ǭ>.

Lībiešu valodai ir raksturīgi ierobežojumi attiecībā pret pieļaujamajiem patskaņiem neuzsvērtā zilbē mantotos vārdos. Sekojošajā tabulā salīdzināti pieļaujamie patskaņi 2. zilbē aiz zilbes ar pamata uzsvaru austrumlībiešu izloksnē un Lielirbes un rietumlībiešu izloksnēs. Tālāk par 2. zilbi aiz zilbes ar pamata uzsvaru pieļaujamo patskaņu klāsts ir vēl ierobežotāks.

Salīdzinot ar lībiešu valodas patskaņu sistēmu, kas ir sarežģītāka nekā latviešu valodā, lībiešu līdzskaņu klāsts ir ļoti līdzīgs tam, kāds tas ir latviešu valodā.

Lietojot literatūrā bieži izmantoto urāliešu fonētisko alfabētu (UPA), lībiešu valodā ir sekojoši līdzskaņi: b, d, d', f, g, j, k, l, l', m, n, n', p, r, r', s, š, z, ž, t, t', v. Lībiešu valodā ir arī afrikātas: ts (tsīļ "ezis"), tš (tširīkšõ "čivināt"), dz (dzīvib "pulss", vȯndzi "laimīgs"), dž (iļdžēmḑa "krējums"). Līdzskanis ŋ ([ŋ]) sastopams tikai k vai g priekšā (kāŋgar "smilšu kāpas jūras krastā", beŋk "sols").^[42] Visi līdzskaņi, izņemot aizgūto h (nebalsīgs velārs frikatīvs [x]), sastopami arī kā geminātas.^[46]

Svarīgs UPA trūkums ir fakts, ka tas neļauj šķirt palatālus līdzskaņus (piemēram, palatālus eksplozīvus slēdzeņus [c ɟ] kā latviešu <ķ ģ> vai ungāru <ty gy>) no palatalizētiem līdzskaņiem (piemēram, palatalizētiem alveolāriem eksplozīviem slēdzeņiem [tʲ dʲ] kā krievu <ть дь>), tā pat arī ļ ņ, ja tie ir palatāli, to vērtības ir [ʎ ɲ] (kā latviešu valodā), bet ja palatalizēti — [lʲ nʲ] (kā, piemēram, krievu valodā). Vienīgais no t. s. mīkstajiem līdzskaņiem, kur šāda šķiršana nav aktuāla ir <ŗ>, jo tiek uzskatīts, ka palatāls vibrants ir skaņa, ko nav iespējams realizēt, tāpat arī tam nav IPA simbola, tādējādi arī latviešu valodas mīkstinātais <ŗ> tiek pierakstīts kā palatalizēts [rʲ] tā pat kā, piemēram, krievu palatalizētais <рь>.

Pieņemot, ka mīkstinātie līdzskaņi lībiešu valodā ir fonēmiski (piem., tūļ "vējš", tūl "vēja (Ģen.)") un mīkstinājums nav atkarīgs no kontekstuāliem procesiem (kā, piemēram, t. s. asimilatīvā palatalizācija lietuviešu valodā vai līdzīgais process krievu valodā), lībiešu līdzskaņu sistēma ir sekojoša:

Saskaņā ar Vēri lībiešu valodā darbojas vienkāršas sandhi likumības — vārda beigu līdzskanis iegūst vai zaudē balsīgumu atkarībā no sekojošās skaņas (UPA transkripcijā): mìez ̮lǟ'B "vīrs nāk", mìes ̮tulàB "vīrs atnāk". Šāda asimilācija notiek arī vārdu vidū, tos lokot: kiĺ̀G "sāns" — kiĺ̀kst "no sāna", u'D "migla" — u'tst "no miglas".^[47] Vārda absolūtajās beigās (pirms pauzes) b, d, g, z, ž (dažkārt arī d’, dz) vietā parādās t. s. pusbalsīgie līdzskaņi, ko UPA apzīmē ar lielajiem burtiem B, D, G, Z, Ž (D’, DZ).^[42] Pusbalsīgiem līdzskaņiem ir tieksme būt balsīgiem pirms patskaņiem un balsīgiem līdzskaņiem, savukārt pirms nebalsīgiem līdzskaņiem — nebalsīgiem.^[48]

Līdzīgi kā latviešu valodā šādus asimilatīvus procesus neuzrāda standarta ortogrāfijā: mīez lǟb, mīez tulāb, kiļg, kiļgst, ud, udst.

Vēsturiski lībiešu valodas līdzskaņu sistēmai attīstījušās vairākas raksturīgas iezīmes.^[46]

• Vājo (t. i., balsīgā apkaimē balsīgo) un stipro slēdzeņu un sibilantu virkņu esamība Baltijas jūras somu pirmvalodas stipro slēdzeņu un sibilantu virknes vietā: tubā "istaba" (sal. igauņu tuba, bet somu tupa), sadā "simts" (igauņu sada, somu sata), vizā "ciets", sa'gdõ "biežs; blīvs", kalād "zivis" (igauņu kalad, bet somu kalat) un arī dentālspirantes (dentālā frikatīva) vietā (sidām "sirds; vidus"). Retos gadījumos balsīgie b, d, g, z sastopami arī mantota vārda sākumā.
• Šņāceņu š un ž esamība mantotos vārdos (šä'ugõz "glodene", sižālikki "ķirzaka").
• Baltijas jūras somu pirmvalodas vājās laringālās spirantes *h (t. i., balsīgā glotālā frikatīva [ɦ]) zudums, izzūdot zilbē ar pamata uzsvaru pirms līdzskaņa esošs *h vienmēr un starp patskaņiem esošs *h vairumā gadījumu, izraisījis lauzta toņa rašanos: lē'ḑ "lapa" (sal. igauņu leht, somu lehti), tū'gõd "pelni" (ig. tuhk, somu tuhka), rǭ' "nauda" (ig., somu raha), va'it "starpa" (ig. vahe, somu vaihe).
• Puspatskaņa *v asimilēšanās *lv > ll, *rv > rr (*palvodak > pallõ "lūgt", *kirvehed > kirrõd "cirvji") un zudums savienojumos *dv (ladā "galotne" sal. ig. latv, somu latva) un *zv (razā "tauki", ig. rasv, somu rasva), kā arī puspatskaņa *j savienojumu saplūšana *dj > ḑ, zj > ž, *nj > ņņ, *lj > ļļ, *rj > ŗŗ (paḑā "spilvens", ažā "lieta", miņņõ "vedeklu (partitīvs)", paļļõd "pliki", puŗŗõd "buras") un pārvietošanās *bj > b (käbā "(pārnadža) nags"), kur ä radies no a starplaikā pastāvējušā mīkstinātā b ietekmē un *gj > ig (laigā "plats").
• Alveolāro *t, *d, *s, *z, *n, *l, *r vēsturiska palatalizēšanās (> ț, ḑ, š, ž, ņ, ļ, ŗ) līdzskanim sekojoša *i priekšā, kas dažkārt novērojama kā mīkstināta/nemīkstināta līdzskaņa mija paradigmā: *uni > u'ņ "miegs", bet *unen > u'n "miega (Ģen.)"
• *n zudums vārda beigās (*pimedan > pi'mdõ "tumša (Ģen.)")
• Neuzsvērtai zilbei sekojoša starp patskaņiem esoša d zudums atvērtas zilbes sākumā jeb t. s. piedēkļu pakāpju mija, kas izraisīja patskaņu saplūšanu un iepriekšējā atsevišķā līdzskaņa gemināciju (*sigada > *sigadõ > si'ggõ "cūku (part.)") Rezultātā visi līdzskaņi, izņemot aizgūto h, pēc atsevišķa patskaņa vai īsa divskaņa sastopami arī kā geminātas (je'llõ "dzīvot", o'bbõ "vēlu", sie'ggõ "maisīt", lu'mmi "sniegots", vi'jji "indīgs"). Starp īsu atsevišķu patskani vai īsu divskani un õ neviens līdzskanis nav bez geminācijas.
• Līdzskaņa saīsināšanās uzsvērtas zilbes beigās, ja sekojošā neuzsvērtā zilbe bijusi slēgta (vai neuzsvērtā zilbē bijis *a un tajā pašā vārdā nav bijusi neuzsvērta 3. zilbe), zilbes beigās esošās rezonantes (t. i., skaneņa) saīsināšanās vienlaikus izraisījusi patskaņa pagarināšanos (*kandud > *kāndud (> kāndõd) "celmi", *kartad > kārtad "baidies") un zilbes beigās esošās spēcīgās obstruentes (t. i., nebalsīgā troksneņa) saīsināšanās vienlaikus izraisījusi sekojošās neuzsvērtās zilbes patskaņa pagarināšanos (*istud > istād "sēdi", *musta > mustā "melns", *vakka > vakā "pūrs").
• Sonoro gemināšu ar saīsinājušos sākuma daļu vienkāršošanās aiz gara patskaņa vai gara divskaņa pēc iepriekšējām pārmaiņām (*kī^rraz > kīraz "cirvis", *pū^ŗŗaz > pūŗaz "bura").
• Labiodentālā frikatīva f un nebalsīgā velārā frikatīva h aizgūšana ap 19. un 20.gs. miju (film "filma", himn "himna").

Lībiešu valodā, tāpat kā citās Baltijas jūras somu valodās, visus nomenus bieži apskata kā vienotu kategoriju, jo no to šķiršanas atsevišķās kategorijās (piemēram, lietvārdi, īpašības vārdi, personu vietniekvārdi) ir mazs praktisks labums. Tā, piemēram, nomens (nosacīti īpašības vārds) vanā "vecs" lokāms pēc 18. tipa, tāpat kā, piemēram, nomeni (nosacīti lietvārdi) kanā "vista" vai kalā "zivs", atvasinot pārāko pakāpi vaņīmi "vecāks", tā tips nosacīti mainās uz 200. tipu, kas citu vidū ietver visus ar -mi darinātos lietvārdus, kas nozīmes ziņā atbilst latviešu izskaņai "-šana" (jelāmi "dzīvošana"), tādējādi starp nosacītu nomena vārdšķiru un tā morfoloģiskajām īpašībām ir mazs sakars.

Nomenus pretnostata otrai lielai kategorijai — darbības vārdiem jeb verbiem, taču jāpiezīmē, ka arī darbības vārdu nenoteiksmes var tikt locītas atsevišķos locījumos. Supīna gadījumā ir iespējams arī abesīva locījums (āndamõt "nedodot", likkõmõt "nekustoties"),^[49] kas netiek lietots nomenu locīšanā. Somu un igauņu valodās pastāv abesīva locījums arī nomeniem.

Nomeni var tikt locīti jeb deklinēti 2 skaitļos un ne vairāk kā 12 locījumos, taču daļa no locījumiem ir neproduktīvi un vairumu nomenu loka 8 locījumos. Raksturīgi urāliešu valodām lībiešu valodā nepastāv dzimtes kategorija, trešās personas vietniekvārds ta/tämā nozīmē kā "viņš", tā "viņa".

Saskaņā ar Vītso lībiešu valodā, tāpat kā igauņu un vepsu valodā, nav akuzatīva, pilnā objekta locījuma funkciju pilda ģenitīvs.^[50] Mozlijs ziņo, ka lībiešu valodas pilnā objekta locījuma funkcijas pilda akuzatīvs, kas esot identisks nominatīvam. Visticamāk, Mozlijs jauc situāciju ar somu valodu, kur ir šāda sistēma.^[51] Fakts, ka ģenitīvs atšķiras no nominatīva mazā skaitā vārdu, iespējams, veicinājis šādas kļūdas rašanos.

Tā vietā, lai runātu par deklinācijām, lībiešu valodā runā par nomenu locīšanas tipiem. LĒL kategorizē nominālos vārdus 242 locīšanas tipos.

Latviešu valodā, tāpat kā lietuviešu un slāvu valodās, aspekta (pabeigtas vai nepabeigtas darbības) norādīšanai izmanto priedēkļus, piemēram, "viņš lasīja grāmatu, cēla māju" pretstatā "viņš izlasīja grāmatu, uzcēla māju", kur priedēklis norāda pabeigtu jeb perfektu darbību. Lībiešu valodā savukārt, tāpat kā citās Baltijas jūras somu valodās, runā par pilnu un daļēju objektu, kur pilns objekts norāda pabeigtu darbību, bet nepilns — uz nepabeigtu jeb imperfektu darbību. Pilnā objekta locījums lībiešu valodā ir ģenitīvs, bet nepilnā — partitīvs.

Tomēr LĒL dokumentētajos valodas lietojuma piemēros novērojama neregularitāte, kur pabeigtas darbības objekts var būt ģenitīvā: ta āŗštiz eņtš pūoga šärlakstõ tierrõks (nominatīvs/ģenitīvs pūoga, bet partitīvs pȯigõ) "viņš izārstēja savu dēlu no šarlaka", taču izteikti pabeigtas darbības objekts var būt arī partitīvā: ta āŗštiz tǟnda salāndõmõst jarā (ģenitīvs täm, partitīvs tǟnda) "viņš izārstēja viņu no zagšanas", pēdējās frāzes igauņu tulkojumā objekts ir ģenitīvā: ta arstis tema varastamast ära (nominatīvs/ģenitīvs tema, partitīvs teda).

Nominatīvs ir subjekta (teikuma priekšmeta) locījums, reizēm arī apstākļa locījums (ma broutšõb ežžõmpǟva "es braukšu pirmdien").^[52] Jāpiezīmē, ka visbiežāk, lai izteiktu dienas kā apstākļus, tiek izmantots datīvs ežžõmpǟvan.

Ģenitīvs ir pilnā objekta un īpašnieka papildinātāja locījums (laps jālgad at kievāmõd "bērna kājas ir vieglas"). Ģenitīvs ir arī datīvā vai instrumentālī esoša lietvārda, īpašības vārda vai skaitļa vārda papildinātāja locījums (ežmiz lapsõn "pirmajam bērnam"). Ģenitīvs ir arī vairuma prepozīciju un postpozīciju locījums (iļ mier "pār jūru"; tuļīz vied sizzõl "karstā ūdenī iekšā"). Ģenitīvs atšķiras no nominatīva mazā skaitā nomenu. Daudzskaitlī ģenitīvs atšķiras no nominatīva tikai daļā vietniekvārdu.^[52]

Partitīvs ir daļējā objekta locījums (ta vȯstīz lešti "viņš pirka butes"), t. s. daļējā subjekta (teikuma priekšmeta) locījums (vietā um jennõ "ūdens ir daudz") un virknes prepozīciju locījums (pids randõ "pa jūrmalu", vast õvvõ "pret straumi", ilmõ vietā "bez ūdens").^[52]

Atšķirībā no citām Baltijas jūras somu valodām, tostarp Salacas lībiešu valodas, Kurzemes lībiešu valodā saņēmēju, īpašnieku vai piederības zaudētāju izsaka nevis ar ārvietas lokatīviem, bet ar datīvu, t. i., tāpat kā mordviešu un baltu valodās. Šī iemesla dēļ datīvā ir pastarpinātais objekts (Jōņ tȭtiz Pētõrõn īd lambõ "Jānis apsolīja Pēterim vienu aitu"), piederības apstāklis (minnõn vȯļ ibbi "man bija zirgs"; se nīemõ um tidārõn "tā govs ir meitas"), pieredzējuma apstāklis (minnõn um kīlma "man ir auksts"), objekta apstāklis (ta um valstõn vastūksnikā "viņš ir valsts pretinieks").^[52]

Vītso saistījis lībiešu un mordviešu valodu datīva locījumus, šīs valodas ir vienīgās urāliešu valodas, kam ir datīva locījums.^[53] Ernštreits un Kļava lībiešu datīvam postulē latviešu valodas ietekmes izcelsmi, viņuprāt, lībiešu datīvs visticamāk ir cēlies no lībiešu valodā izzudušā esīva locījuma *-nA (kā tas uzskatāms lokot dienu vārdus ar apstākļa nozīmi, piemēram, ežžõmpǟvan "pirmdien", sal. igauņu esimesena "kā pirmais; pirmajā vietā", somu päivänä "pa dienu").^[54]

Citu Baltijas jūras somu valodu komitatīva ("ar ko?") un translatīva ("(kļūstot) par ko?") locījumi lībiešu valodā saplūduši vienā locījumā, kas, iedvesmojoties no latviešu valodas, nosaukts par instrumentāli.^[55] Instrumentālim ir daudz funkciju (būoḑ tīeb vāldiņ ūd nädīļõks "veikalu atver uz jaunnedēļu [~ ar jaunnedēļu]"; piņ ädāgtiz laps rujāks "suns nobaidīja bērnu slimu"; veļ vȯļ lapstõn (pa) izāks "brālis bija bērniem par tēvu"; ma sīeb naggiri kūordkõks "es ēdu kartupeļus ar mizām"; ma sīeb naggiri iļdžēmḑaks "es ēdu kartupeļus ar krējumu"; ma sīeb naggiri veisõks "es ēdu kartupeļus ar nazi"; ma sīeb naggiri kāimaks "es ēdu kartupeļus kopā ar kaimiņu"; ma sīeb naggiri jõvā mīelkõks "es ēdu kartupeļus labprāt [~ ar labu prātu]"; ta paŗīmstõks nägțiz palgstõ "viņš sejā izskatījās labāks" [paŗīmstõz (apst.) "labāk"]; Būņțik vȯļ sūrd abbõndõks mīez "Buntigs bija vīrs ar lielu bārdu"; Kāngard at nummõks tǟdõd "Kangari ir pilni viršu [~ ar viršiem]").^[52]

Ernštreits un Kļava uzskata, ka translatīva un komitatīva saplūšana lībiešu valodā t. s. instrumentālī notikusi latviešu valodas ietekmes rezultātā. Vairākzilbju vārdos instrumentāļa pazīme ir -ks, vienzilbes vārdos -kõks. Vienzilbes vārdu instrumentāļa galotnē sākotnējā translatīva galotne *-ks varētu būt saplūdusi ar sākotnējo komitatīva galotni *-ka, t. i., *-ka + *-ks > *-kaks > -kõks. Par šādu instrumentāļa attīstību varētu liecināt fakts, ka vienzilbes vārdiem retos gadījumos ir divas dažādas instrumentāļa formas, viena ar komitatīva nozīmi un viena ar translatīva nozīmi, piemēram, vārdam piņ "suns": piņkõks (kom.) "ar suni", piņņõks (transl.) "(kļūt) par suni".^[55]

Lībiešu valodā produktīvi ir tikai iekšējo vietas attieksmju locījumi (jeb iekšvietas locījumi, kā tos sauc Rudzīte),^[56] tradicionāli tie izsaka: inesīvs — atrašanos kaut kur iekšā, elatīvs — virzību no kaut kurienes ārā un illatīvs — virzību kaut kur iekšā,^[47] taču jāņem vērā, ka ar ārvietas locījumu zušanu tie var izteikt virzienu uz/no vai atrašanos arī uz objekta ārējās virsmas, piemēram, mierrõ "uz jūru", miersõ "jūrā; uz jūras", mierstõ "no jūras".^[52] Citās Baltijas jūras somu valodās šāds lietojums varētu tikt interpretēts kā "jūrā iekšā; jūrā (zem ūdens); ārā no jūras (ūdens)".

LĒL savās locīšanas tabulās nesniedz vārdu inesīva formas, taču inesīva forma ir iegūstama no elatīva formas, izņemot no piedēkļa <t> (vārdu jālga "kāja", vag "vaga", nuŗm "lauks" iekšvietas locījumi pēc Vītso):^[57]

Inesīva un elatīva galotnēs novērojama variācija, kur tās var būt garākas (ar õ) vai īsākas (bez patskaņa õ). LĒL ir tieksme dot priekšroku garākajām galotnēm: vārda kiļg elatīva forma, kas citviet atrodama kā kiļgst, saskaņā ar LĒL ir kiļgstõ ("no sāna"). Saskaņā ar Vītso šī ir variācija, kas novērojama austrumlībiešu izloksnē: Mazirbei un Košragam raksturīga priekšrokas došana partitīva -tõ un inesīva un elatīva -sõ un -stõ galotnēm, šāds lietojums bieži sastopams arī no Pitraga līdz Vaidei, turpretī Sīkragā un Kolkā garās galotnes gandrīz netiek lietotas, dodot priekšroku -t, -s, -st.^[57] Tādējādi augstāk dotajām formām vagsõ, vagstõ, nurmsõ, nurmstõ visticamāk sagaidāmi varianti vags, vagst, nurms, nurmst.

Ārvietas locījumi (allatīvs, adesīvs un ablatīvs) lībiešu valodā vairs nav produktīvi, tie ir sastopami tikai vienskaitlī kā noteiktu vietvārdu locījumi (galvenokārt tādu, kas ir salikteņi ar vārdu -mō "zeme" otrajā daļā): Kurmōlõ "uz Kurzemi", Kurmōl "Kurzemē", Kurmōld(õ) "no Kurzemes", papildus arī frazeoloģizējušos izteicienos: kaŗŗõl "uz ganiem", kōŗal "ganos", kōŗald "no ganiem", suoddõl "uz karu; (doties) karā", suodāl "karā", suodāld "no kara", kā arī apstākļa vārdos un postpozīcijās: pǟlõ "uz; virsū (kustības virziens)", pǟl "uz; virsū", pǟldõ(st) "no; no virsas". Uz objekta ārējās virsmas notiekošu kustību vai atrašanos izsaka pieminētās postpozīcijas vai iekšējie vietas attieksmju locījumi.^[52]

Nelielam skaitam vārdu ir daudzskaitļa^[58] instruktīva formas (kas atbild aptuveni uz jautājumu "kā, kādā manierē?"), taču Vītso uzskata, ka šīs formas atbilstošāk būtu klasificēt kā apstākļa vārdus (ikšīņ "pa vienam; vienatnē", kuolmiņ "pa trijiem", tūontiņ "tūkstošiem", kabāliņ "gabaliem", samīņ "soļiem", pǟviņ "dienām", ūomõgiņ "no rītiem; rītos", jālgiņ "kājām").^[57]

Īpašības vārdiem nav nekādu formālu pazīmju (t. i., nav noteiktu pazīmju, kas šķirtu tos no citiem nomeniem), taču tos mēdz šķirt pirmatnīgos (vālda "balts", mustā "melns", knaš "skaists") un atvasinātos ar piedēkļiem (punni "sarkans", kērabi "raibs", nǟlgali "izbadējies"), kur piedēklis -i pēc Vītso domām cēlies no Baltijas somu *-inen) vai atvasinātos ar priedēkļiem (äbjõvā "nelabs").^[59]

Ierobežotam skaitam īpašības vārdu pārāko pakāpi var izveidot ar piedēkli -imi/-īmi, dažkārt arī -im/-īm: piški "mazs" : piškīmi "mazāks", sūŗ "liels" : sūŗimi "lielāks", madāli "zems" : madālimi "zemāks", kuordõ "augsts" : kuordimi "augstāks", nūoŗ "jauns" : nūoŗimi "jaunāks", vanā "vecs" : vaņīmi "vecāks", laigā "plats" : laigīm "platāks", ovār "plašs; ērts" : ovārim "plašāks; ērtāks", īpašs gadījums ir jõvā "labs" : paŗīmi "labāks". Vairumam vārdu pārāko pakāpi veido ar prepozīciju jo (kurai priekšā var pievienot arī vel "vēl"): kīlma "auksts" : (vel) jo kīlma "aukstāks", lem "silts" : (vel) jo lem "siltāks". Vispārāko pakāpi veido ar konstrukciju amā ("viss") + pārāko pakāpi, ja vārdam tāda ir: amā piškīmi "vismazākais", amā sūŗimi "vislielākais" vai ar īpašības vārdu bez salīdzinājuma pakāpes: amā kīlma "visaukstākais", amā lem "vissiltākais".^[57]

LĒL, kas ir visautoritatīvākais lībiešu pareizrakstības avots, uzskaita šo prepozīciju kā jo, taču, piemēram, Ernštreita Lībiešu-latviešu-lībiešu vārdnīca uzskaita tikai formu juo, šo formu lieto arī Vēri.^[59] Suhonens uzskaita komparatīvu veidojošas prepozīcijas jo, ju kā aizguvumus no latviešu juõ (t. i., latviešu pakārtojuma saikļa "jo").^[60]

Vārdi, ko var īpaši izšķirt kā apstākļa vārdus (adverbus), lībiešu valodā veidojušies no citu vārdšķiru vārdiem. Daudzi apstākļa vārdi ir sastingušas iekšējo vai ārējo vietas attieksmju locījumu vai instruktīva formas.^[61]

Saskaņā ar Vēri galvenās apstākļa vārdu grupas ir:^[g]

• laika apstākļa vārdi: eggiļ "vakar", mūpõ "rīt", tämpõ "šodien", sigžõ "-ruden; rudenī", tallõ "-ziem; ziemā", mūliņ "pērn", amūstiz "sen";
• vietas apstākļa vārdi: sīņõ "turp", tǟnõ "šurp", allõ "lejā", ilzõ "augšup", ildõ "no augšpuses", ulzõ "ārā; laukā", ullõ "ārā; tāds, kas trūkst", uldõ / uldõst "no āra" sizāl "iekšā; iekšpusē", sizāld "no iekšas; no iekšpuses", sillõ (= sizzõl) "iekšā (virziens)", kuonnõ "mājās", kuodāj "mājup", ležgõl "tuvumā";
• veida apstākļa vārdi: jālgiņ "kājām", kōdskiņ "divatā", pāikiņ "vietām", pitkāld "gari; ilgi", laigāld "izklaidus; plati; plaši", tijāld "tukšā; bešā", täužiņ "pilnīgi; pavisam", vāgiž "klusu; klusi", kõzāstiz "nikni", jõvīst "labi";
• mēra apstākļa vārdi: jennõ / pǟgiņ "daudz", veitõ "maz", emmit "vairāk", dīezgõn "diezgan" utt.

Vēri sauc kādreizējo ārvietas locījumu (-l(õ), -ld(õ)), iekšējo vietas locījumu (-s(õ), -st(õ)) un instruktīva (-ņ) galotnes un galotnes -stiz, -z, -s, -ld^[h] par visproduktīvākajiem apstākļa vārdu veidošanas piedēkļiem,^[61] taču tie pēc definīcijas ir neproduktīvi — tos nevar izmantot, lai veidotu jaunus vārdus ar specifiski adverbiālu nozīmi.

Vairumu īpašības vārdu lieto adverbiālā lomā bez jebkādām īpašām adverba pazīmēm: minnõn um kīlma "man ir auksts/auksti", minnõn um kīebi "man ir karsts/karsti" utt.

Lībiešu skaitļa vārdiem nav nekādu īpašu pazīmju, tie iedalāmi pamata un kārtas skaitļa vārdos.

Baltijas somu valodas, to vidū lībiešu valoda, attiecas pret vārdiem, ko modificē pamata skaitļa vārdi, ievērojami atšķirīgi no vairuma indoeiropiešu valodu. Pieņemot, ka tas neizsaka nekādas citas gramatiskas attieksmes, nomens, ko modificē skaitļa vārds lielāks par 1, ir vienskaitļa partitīvā. Ja skaitļa vārda modificēts nomens izsaka kādas citas gramatiskās attieksmes, tad gan skaitļa vārds, gan tā modificētais nomens ir attiecīgajā locījumā vienskaitlī.

LĒL izmantotajā tekstu korpusā dažkārt sastopamas neregularitātes, piemēram, skaitļa vārdam sekojošs lietvārds, kas locīts attiecīgajā locījumā vienskaitlī, skaitļa vārdam paliekot nominatīvā: seis skūolsõ [septiņi:Vsk.Nom. skola:Vsk.Ines.] "septiņās skolās" tā vietā, lai lietotu seisõs skūolsõ sal. standarta igauņu seitsmes koolis; kuolm āigstõks [trīs:Vsk.Nom. gads:Vsk.Instr.] "uz trim gadiem" nevis kuolmõks āigastõks sal. igauņu kolmeks aastaks. Piemērā kuolms ežmižis lugdõbrōntiš [trīs:Vsk.Ines. pirmais:Dsk.Ines. lasāmgrāmata:Dsk.Ines.] "trīs pirmajās lasāmgrāmatās" skaitļa vārds ir vienskaitļa inesīvā, taču sekojošie vārdi ir daudzskaitļa inesīvā neraksturīgi Baltijas jūras somu valodu skaitļa vārdu lietojumam. Visticamāk, ka šāda neregularitāte skaidrojama ar latviešu valodas ietekmi, kur vairāki skaitļa vārdi ir nelokāmi un prasa daudzskaitli.

Visiem pamata skaitļa vārdiem ir vienskaitļa un daudzskaitļa formas, lielākoties izmanto vienskaitļa formas (ikš, kakš, kuolm utt.) Radniecīgajā somu valodā pamata skaitļa vārdu daudzskaitļa locījumus izmanto kopā ar daudzskaitliniekiem.

Saskaņā ar Vēri lībiešu valodas darbības vārda laiki ir tagadne, ko lieto arī nākotnes nozīmes izteikšanai (raksturīgi Baltijas jūras somu valodām nākotne nepastāv kā darbības vārda laiks), un trīs pagātnes laiki — vienkāršā pagātne (imperfekts) un divi saliktie pagātnes laiki (perfekts un pluskvamperfekts). Saskaņā ar viņu darbības vārdiem ir sešas izteiksmes: īstenības, potenciālā, vēlējuma, pavēles, vajadzības un atstāstījuma.^[62]

Vītso sauc ar darbības vārdu līdõ veidotās konstrukcijas (ko Vēri sauc par potenciālo izteiksmi) par salikto nākotni, tāpat viņš uzskaita jusīva izteiksmi (kas izsaka atstāstītu vai netiešu pavēli), Vītso sauc atstāstījuma izteiksmi par kvotatīvu.^[63] Sekojošā konjugēšanas pārskatā lietoti Vēri (kā tos pārpublicējusi Boiko) un Vītso izmantotie termini.

Lībiešu verbiem ir divas nenoteiksmes — I nenoteiksme (ar piedēkļiem -da, -dõ, -tõ, -õ) un II nenoteiksme (ar piedēkļiem -m, -mõ),^[64] atbilstoši tās funkcijai II nenoteiksmi sauc arī par supīnu.^[49] Atšķirībā no igauņu valodas lemmas forma ir I nenoteiksme, nevis supīns.^[65]

Nenoteiksmes var tikt locītas dažos nomeniem raksturīgos locījumos: I nenoteiksmes inesīvam^[66] ir gerundija (vienlaicīgu darbību ar izteicēja darbības vārdu izsakoša) funkcija: vȯldsõ "esot", nǟdsõ "redzot", andõs "dodot", likkõs "kustoties".^[49]

II nenoteiksmei jeb supīnam ir vairāk locījumu: āndam "dot" : āndamõs "dodot, došanā" : āndamõst "no došanas; jādod" : āndamõt "nedodot"; likkõm kustēties : likkõmõs "kustoties, kustībā" : likkõmõst "no kustības; jākustas" : likkõmõt "nekustoties"; lǟmõ "iet" : lǟmõs "ejot, iešanā" : lǟmõst "no iešanas" : lēmõst "jāiet" : lǟmõt "neejot". Vītso specifiski šķir debitīvu kā atsevišķu supīna locījumu.^[49] Vārds lǟdõ "iet" ir, iespējams, vienīgais verbs, kura supīna elatīva (lǟmõst "no iešanas") un debitīva (lēmõst "jāiet") formas ir atšķirīgas, vairumam verbu supīna elatīvs ir debitīva forma. Atšķirībā no nomeniem supīnu loka arī abesīvā ("bez kā?")

Īstenības izteiksmes tagadnē un pagātnē (arī kondicionālī) ir saplūdušas vienskaitļa 1. un 3. personas formas.^[67]

Tagadnes nenoliegtā forma "es lasu":

Raksturīgi Baltijas jūras somu valodām tiek lietots nolieguma darbības vārds, ko loka pēc personas, lietojot to kopā ar pamata darbības vārda sakni, taču atšķirībā no citām radu valodām pamata darbības vārds ir ieguvis personu galotnes daudzskaitlī. Vītso izsakās, ka tās ir tādas pašas kā nenoliegtās formas daudzskaitļa galotnes,^[68] taču Vēri dotajā paraugā noliegtajā formā daudzskaitļa 3. persona atdarina daudzskaitļa 2. personas galotni, tādējādi "viņi lasa" — ne luggõbõd, "jūs lasāt" — tēg luggõt un "viņi nelasa" — ne äb luggõt (nevis ne äb luggõbõd).^[64] Šāds lietojums atrodams arī LĒL: lapst at umbizt — äb kūldõt "bērni ir spītīgi — (viņi) neklausa", šāda lietojuma piemēru sniedz arī Rudzīte: ät uskõt "(jūs) neticat", äb uskõt "(viņi) netic".^[69]

Tagadnes noliegtā forma "es nelasu".

Līdztekus vienskaitļa 1. un 3. personas formu saplūšanai, pagātnē (tāpat arī kondicionālī) ir saplūdušas daudzskaitļa 2. un 3. personas formas.^[67]

Vienkāršās pagātnes nenoliegtā forma "es lasīju".

Nolieguma gadījumā pamata darbības vārds laikā nemainās, taču tiek lietota nolieguma darbības vārda pagātnes forma. Sekojošajā locīšanas paraugā Vēri fonētiskajā transkripcijā pierakstītās nolieguma darbības vārda pagātnes formas aizstātas ar tādām kādas dod Vītso.^[68]

Vienkāršās pagātnes noliegtā forma "es nelasīju".

Sekojošā paraugā Vēri lietoti neraksturīgi palīgdarbības vārda vȱlda "būt" locījumi (kā ūottõ, āttõ), kas nav atrodami LĒL un varētu būt pretrunā ar pēdas izohronijas likumībām, ir aizstāti ar bieži sastopamām formām ūot "(jūs) esat", at "(viņi) ir" (citi iespējami varianti: ūotõ, ātõ, attõ, āt).

Perfekta nenoliegtā forma "es esmu lasījis".

Vēri dotā neraksturīgā palīgdarbības vārda forma ūottõ daudzskaitļa 3. personā aizstāta ar ūot kādu viņš jau dod daudzskaitļa 2. personai.

Perfekta noliegtā forma "es neesmu lasījis".

Pluskvamperfekta nenoliegtā forma "es biju lasījis".

Pluskvamperfekta noliegtā forma "es nebiju lasījis".

Saskaņā ar Vēri konstrukcijām ar līdõ ir nozīme "es laikam būšu", taču Vītso tās interpretē vienkārši kā nākotni izsakošas. LĒL kā likums tulko šī vārda formas vienkārši ar darbības vārda "būt" nākotni: nīemõ līb lipšāb "govs būs slaucama", mēg līm aššõ tegīž vel kubsõ "mēs drīz būsim atkal vēl kopā", sīest midāgõst äb lī "no tā (nekas) nebūs".

Vēri dod garākas formas ar õ beigās, taču dokumentētajā lietojumā to mēdz atmest.

Potenciālās izteiksmes (saliktās nākotnes) nenoliegtā forma "es laikam būšu", "es būšu".

Potenciālās izteiksmes (saliktās nākotnes) noliegtā forma "es laikam nebūšu", "es nebūšu".

Kā pieminēts kondicionālī ir saplūdušas vienskaitļa 1. un 3. personas un daudzskaitļa 2. un 3. personas galotnes.

Kondicionāļa tagadnes nenoliegtā forma "es lasītu".

Vēri ir devis kondicionāļa tagadnes noliegtās formas vienskaitļa 2. personas formu bez -t: sa äd lugūks, pēc tam dodot kondicionāļa perfekta noliegtās formas vienskaitļa 2. personas palīgdarbības vārdu ar -t: sa äd vȯlkst luggõn, iespējams, ka pirmajā gadījumā radusies kļūda un -t ir uzrādīts vienskaitļa 2. personas galotnē zemāk dotajā paraugā, tādējādi kondicionāļa noliegtajās formās pamata darbības vārds ir tādā pašā formā kā nenoliegtajās.

Kondicionāļa tagadnes noliegtā forma "es nelasītu".

Kondicionāļa perfekta nenoliegtā forma "es būtu lasījis".

Kondicionāļa perfekta noliegtā forma "es nebūtu lasījis".

Atkarībā no autora precīza imperatīva un jusīva definīcija var atšķirties. Saskaņā ar Vītso imperatīvs ietver vienskaitļa un daudzskaitļa 2. personas formas (lug! "lasi!", luggõgid! "lasiet!") un ļoti reti lietotu daudzskaitļa 1. personas formu (āndagõm "lai dodam", likkõgõm "lai kustamies"), kuras vietā parasti lieto īstenības izteiksmes daudzskaitļa 1. personas formu. Līdztekus imperatīvam Vītso identificē jusīvu, kas veidojies no agrāk pastāvējušām 3. personas imperatīva formām un pauž atstāstītu pavēli vai lūgumu. Izteikumus jusīvā lielākoties ievada saiklis laz "lai". Jusīvam ir tikai vienskaitļa un daudzskaitļa formas, tam nav atšķirīgu personu galotņu.^[70]

Vēri savukārt ir iekļāvis jusīva formas kā 1. un 3. personas pavēles izteiksmes formas,^[71] tādējādi zemāk dotajos paraugos 1. un 3. persona ir jusīvs, bet 2. persona ir imperatīvs, 2. personas jusīvs ir tāds pats, kā citām tā paša skaitļa personām: (laz) sa luggõg "lai tu lasot", (laz) tēg luggõgõd "lai jūs lasot", algõ sa luggõg "lai tu nelasot", algõd tēg luggõgõd "lai jūs nelasot".

Imperatīva un jusīva nenoliegtā forma "(viņš/viņa teica), lai es lasot", "lasi!", "lasiet!".

Jusīva noliegumā nolieguma darbības vārds saskaņojas ar pamata darbības vārdu.

Imperatīva un jusīva noliegtā forma "(viņš/viņa teica), lai es nelasot", "nelasi!", "nelasiet!".

Debitīvu veido no supīna elatīva locījuma (luggõmõst "no lasīšanas; jālasa"), taču Vītso uzskata, ka pēc tā funkcijas to var iedalīt elatīvā (kad lietots ar nozīmi "no lasīšanas") un debitīvā (kad lietots ar nozīmi "jālasa").

Debitīvs ir impersonāla konstrukcija,^[49] ko burtiski tulkojot latviski varētu izteikt kā "man ir no lasīšanas" (vai vienkārši "man ir jālasa" atbilstoši tā funkcijai), kā rezultātā darbības vārds "būt" vienmēr ir trešajā personā.

Atšķirībā no latviešu valodas debitīva papildinātājs (objekts) ir nevis nominatīvā, bet partitīvā: jõvvõ amātnikkõ um tulkõks vȯtšõmõst "labs amatnieks ir ar uguni jāmeklē".

Debitīva tagadne "man ir jālasa".

Debitīva tagadnes nolieguma forma "man nav jālasa".

Debitīva pagātne "man bija jālasa".

Debitīva pagātnes nolieguma forma "man nebija jālasa".

Debitīva perfekts "man ir bijis jālasa".

Debitīva perfekta nolieguma forma "man nav bijis jālasa".

Debitīva pluskvamperfekts "man bija bijis jālasa".

Debitīva pluskvamperfekta nolieguma forma "man nebija bijis jālasa".

Saskaņā ar Vītso kvotatīvs ir izteiksme, ar kuru tiek nodota tālāk netiešā runa un izteikta darbība vai situācija, par kuras notikšanas pareizību runātājs neuzņemas atbildību.

Kvotatīva pazīme (-ji ~ -iji ~ -i) sakrīt ar darītāja vārda pazīmi, tam ir tikai vienskaitļa un daudzskaitļa forma, tam nav atsevišķu personu galotņu.^[72] Atšķirībā no latviešu valodas saliktajos laikos palīgdarbības vārds ir īstenības izteiksmē.

Kvotatīva tagadne "es lasot".

Kvotatīva tagadnes noliegtā forma "es nelasot".

Sekojošajā paraugā, ko Vēri saucis par perfektu,^[66] tas drīzāk būtu saucams par pluskvamperfektu, jo palīgdarbības vārds ir pagātnē, iespējams, ka tas skaidrojams ar neviennozīmību, kas varētu rasties izmantojot palīgdarbības vārdu tagadnē: ma um luggiji varētu tikt interpretēts kā "es esmu lasītājs". Latviešu valodā kvotatīvam ir iespējama saliktā nākotne, bet nav iespējams pluskvamperfekts (saliktā pagātne).

Kvotatīva perfekts "es esot lasījis".

Kvotatīva perfekta noliegtā forma "es neesot lasījis".

Tā kā lībiešu valoda pēc sava morfoloģiskā tipa pieder pie aglutinatīvām valodām, tad jauni vārdi tiek galvenokārt darināti ar piedēkļu (mazākā mērā priedēkļu) palīdzību.

Daži no vārddarināšanas piedēkļiem ir:^[58]

• -ji (izsaka darītāja vai personas nozīmi) āndaji "devējs", opātiji "skolotājs", kēratiji "rakstītājs";
• -mi (izsaka darbības vai esamības nozīmi līdzīgi latviešu verbālā lietvārda izskaņai "-šana") luggimi "lasīšana", jelāmi "dzīvošana; dzīvesvieta; dzīve", mǟdlimi "atcerēšanās; atmiņa", lōlami "dziedāšana";
• -li (izsaka personas nozīmi) abli "palīgs", līvli "lībietis", lețli "latvietis; latviešu", kilāli "ciemiņš; viesis";
• -g (izsaka priekšmeta, parādības nozīmi) kastūg "rasa", gadāg "kadiķis", lȭinag "dienvidi", lȭinagizt "pusdienas";
• -m (izsaka priekšmeta nozīmi vai abstraktu jēdzienu) kikīm "apauši ~ saite", sidām "sirds; serde; vidus; centrs", pimdõm "tumsa; aklums", jõvām "labums; labestība; ieguvums; manta";
• -ks (izsaka darbības vai darbības rezultāta nozīmi) veržtõks "drebuļi", lipštõks "slaukums; izslaukums", pietūks "viltus; krāpšana; meli; mēlnesība; izvirtība", mǟdõltõks "atmiņa; piemiņa";
• -t (izsaka abstraktas īpašības nozīmi) tõvvit "dziļums; bezdibenis", vannit "vecums (vecumdienas); vecums (gadu skaits)";
• -ki (izsaka pamazinājuma nozīmi) kaņki "cālis", kutški "kucēns", läpški "bērniņš", uņki "sapnītis";
• -gõnd (izsaka kopības, kopuma nozīmi) sižgõnd "iekšējie orgāni; iekšas", kōzgõnd "kāzas";
• -nikā (apzīmē personu) vǟntanikā "ventspilnieks", valdnikā "valdnieks", kēranikā "rakstnieks".

Salīdzinoši retāk vārdus darina ar priedēkļu palīdzību: äbjõvā "ļaunums; nelabais; velns; nelabs; ļauns", äbknaš "neglīts", de Zīversa domā, ka šādu nolieguma verba lietojumu nolieguma priedēkļa lomā varētu būt iedvesmojusi latviešu valoda.^[73]

No morfoloģiska viedokļa Vēri raksturo vairumu lībiešu valodas salikteņu kā nominatīva salikteņus, t. i., tīru lietvārda celmu savienošanu, kur pirmajam komponentam nav nekādu gramatisku attieksmju (atšķirībā no, piemēram, latviešu valodas, kur pirmais komponents ir ģenitīvā). Viņš dod tādus piemērus kā mõtsākanā "pelēkā irbe" [morfoloģiski "mežs vista"], pivālind "stārķis" ["svēts putns"], rōdariek "dzelzceļš" ["dzelzs ceļš"], tabākpūnga "tabakmaks" ["tabaka maks"].^[58] No praktiska viedokļa pieminētajos piemēros nebūtu iespējams šķirt, vai pirmais komponents ir nominatīvā vai ģenitīvā, jo vairuma nomenu ģenitīva forma ir tāda pati kā to nominatīvs. Ja aplūko salikteņus, kuru pirmajam komponentam ir ģenitīva pazīme, tad novērojami arī ģenitīva salikteņi: suglizkēļ "radniecīga valoda" (sugli "radinieks" : sugliz "radinieka; rada (Ģen.)"), naizizā "sievastēvs" (nai "sieviete" : naiz "sievietes (Ģen.)") utt.

Rudzīte citē E. Hauzenbergu, kas pamatojoties uz Šēgrēna (Sjögren) un Vīdemaņa (Wiedemann) Livische Grammatik, apgalvo, ka "divu substantīvu savienojumos, kur viens no tiem tuvāk noteic jeb apzīmē otru, pirmajam — apzīmētāja substantīvam — tāpat kā latviešu valodā — ir ģenitīva forma", piezīmējot, ka ģenitīvs bieži pilnībā līdzinās nominatīvam.^[74] Tādējādi viedokļi par lībiešu salikteņu pirmā komponenta raksturu ir pretrunīgi.

Vēri norāda, ka retāk novērojama arī citu locījumu formu (datīva, instrumentāļa, daudzskaitļa partitīva) savienošana.^[58]

Savdabīgs salikteņu paveids, kas sastopams arī citās Baltijas jūras somu valodās, ir salikteņi, kam loka abus komponentus. LĒL šādus salikteņus norāda ar dubultu svītru starp tos veidojošiem komponentiem. To sastopamība lielākoties neseko nekādām likumsakarībām, piemēram, starp padsmitiem tikai ikštuoistõn "vienpadsmit" un starp desmitiem tikai vīžkimdõ "piecdesmit" ir salikteņi, kuros lokāmi abi komponenti, pārējiem padsmitiem un desmitiem loka tikai salikteņa otro daļu.

Jāpiezīmē, ka skaitļa vārdu sakarā lībiešu valodā ir novērojamas atšķirības no radu valodām, kur to otrās daļas locītā forma lībiešu valodā ir tikusi pakļauta sava veida substantivēšanai (agrāka locīta forma ir sastingusi un no jauna kļuvusi par lemmas formu, ko var atkal locīt). Igauņu un somu padsmitu nosaukumu uzbūve ir pēc parauga "[skaitlis] (no) otrā", kas ir saīsinājums no "[skaitlis] no otrā desmita" — "viens no otrā desmita", t. i., "vienpadsmit" utt. Tajos otrais komponents ir identisks kārtas skaitļa vārda "otrais" ģenitīvam un locīts tiek tikai pirmais komponents, piemēram, somu yksitoista, yhdentoista utt. Lībiešu valodā padsmita pazīme -tuoistõn ir, iespējams, agrāk pastāvējis ģenitīva locījums, kas sastinidzis un ticis substantivēts. Kārtas skaitļa vārda tuoi "otrais" ģenitīva locījums mūsdienu lībiešu valodā ir tuoiz. Lībiešu padsmitu nosaukumos tieši otrā daļa ir tā, kuru loka (izņemot jau pieminēto ikštuoistõn, kam loka abas salikteņa daļas). Šāda locījuma substantivēšana, iespējams, notikusi arī desmitu gadījumā. Somu un igauņu valodas veido desmitu nosaukumus pēc parauga skaitlis nominatīvā + "desmit" partitīvā un loka salikteņa abus komponentus. Lībiešu valodā savukārt desmita pazīme, sākot ar divdesmit, ir -kimdõ, kas varētu būt sastindzis agrāks vārda kim partitīvs, mūsdienu lībiešu valodā kim partitīvs ir kimmõ un locīts tiek tikai salikteņa otrais komponents (izņemot jau pieminēto vīžkimdõ, kam loka abus komponentus).

Salikteņi, kam loka abus komponentus, ir salīdzinoši reti, pamatā sastopami salikteņi, kam loka tikai otro komponentu.

Saskaņā ar Vēri lībiešu valodas leksikas pamatfondu veido mantoti somugru, Baltijas jūras somu vai lībiešu cilmes vārdi.

Somugru cilmes vārdi apzīmē ķermeņa daļas, dabas parādības, vienkāršākās darbības, ar medniecību, zvejniecību vai celtniecību utt. saistītus jēdzienus: ēļ "balss", jālga "kāja", ver ~ vier "asinis", sidām "sirds", kež "roka", pǟ "galva", piņ "suns", pū "koks", ikš "viens", īe "nakts", ūrga "strauts", kūolõ "mirt", nūolõ "laizīt", zäp "žults", rebbi "lapsa", īr "pele", kalā "zivs", kuodā "māja", kiv "akmens".

Baltijas jūras somu valodām raksturīgi vārdi: nuŗm "lauks", jeng "dvēsele", pallõ "lūgt", sulli "kalps; sulainis", kōzgõnd "kāzas".

Lībiešu valodai savdabīgi vārdi, kas nav sastopami citās Baltijas jūras somu valodās, bet ir sastopami Volgas somu valodās (mariešu, mordviešu): salāndõ "zagt", sēmḑa "piens", umārz "ābols".^[75] Līdztekus Vēri jau uzskaitītajiem piemēriem Vītso dod arī vālda "balts" (erzju valdo, mokšu valda — citās Baltijas jūras somu valodās un mariešu valodā šajā vārdā ir g/k, piemēram, igauņu valge), viņš salīdzina lībiešu jei "ledus" ar erzju ej un pretnostata to veru egi un igauņu, votu un somu jää, lībiešu vārdam kõps "zaķis" vistuvāk radniecīgi viņaprāt ir komiešu kõc' un udmurtu kec' (citās Baltijas jūras somu valodās ir cits vārds — igauņu jänes, somu jänis, arī Salacas lībiešu valodā — jens),^[53] de Zīversa uzskata, ka zaķa nosaukumam varētu būt aprakstošs raksturs, salīdzinot to ar igauņu frāzi kepsu lööma "lēkāt".^[76]

Līdzās mantotai leksikai lībiešu valodai ir vairāki ar pārējām Baltijas jūras somu valodām kopīgi, seni aizguvumu slāņi un vairāki jauni aizguvumu slāņi, kas raksturīgi tieši lībiešu valodai.

Senākie aizguvumu slāņi lībiešu valodai ir kopīgi ar citām Baltijas jūras somu valodām, de Zīversa tos hronoloģizē sekojoši.^[77]

Tiek uzskatīts, ka somugri pirmoreiz nonāca kontaktā ar indoeiropiešiem aptuveni 3000 gadu p.m.ē., somugri esot labi pazinuši indoirāņu valodās runājošos skitus un osetīnus, no kuriem ir iegūti tādi vārdi kā mež "medus", suodā "karš" un sōra "rags". Šajā laikā tika aizgūti arī skaitļa vārdi seis "septiņi", sadā "simt". Viņasprāt, šajā laikā indoeiropiešu ietekmē darināti skaitļa vārdi kōdõks "astoņi" (burtiski "divi atskaitīti no desmita") un īdõks "deviņi" ("viens atskaitīts no desmita").

Viņasprāt, senākie aizguvumi no baltu valodām sākuši ieplūst ap pēdējā gadu tūkstoša p.m.ē. vidu, pie tādiem viņa pieskaita mer ~ mier "jūra", tōvaz "debesis", jērnaz "zirnis", pubā "pupa", ǟrga "vērsis", aņgõrz "zutis", vējõz "vēzis", āmbaz "zobs", kōra "spalvas; apspalvojums; krāsa", lūdõ "slota", rattõd "rati", rieggõz "kamanas; ragavas", lajā "liess; vājš", lāiska "slinks". Šajā laikā aizgūts apstākļa vārds vel "vēl" un skaitļa vārds tūontõ "tūkstotis".

Sākot ar pēdējo gadsimtu p.m.ē., igauņu-lībiešu apdzīvotās teritorijas nonāca ciešā kontaktā ar ģermāņu, it īpaši skandināvu tautām. Šim aizguvumu slānim pieder kūlda "zelts", tinā "svins", rōda "dzelzs", mȭka "desa", addõrz "arkls", naggõl "nagla", nõggõl "adata", kīela "zvans; pulkstenis", rānda "piekraste", kōp "prece", rō "nauda", līenõ "aizdot", rikāz "bagāts", varā "vara", rīdļõ "strīdēties", lāmbaz "aita", kanā "vista", riggõz "rudzi", kaggõrz "auzas", kīņḑõl "svece".

Mūsu ēras pirmās tūkstošgades laikā līdzās igauņu un lībiešu priekštečiem apmetās slāvi. Šajā aizguvumu slānī izceļas ar reliģiju saistīti termini: rišt "krusts", rištõ "kristīt", rištõdnim "(cilvēka) vārds" (t. i., "kristītais vārds"), rōntõz "grāmata", päp "sludinātājs; priesteris; mācītājs", suņḑ "sods", nädīļ "nedēļa", tõrg "tirgus", vǟrõd "vārti", sōpkõz "zābaks", rubīž "robeža".

Jaunākajos laikos lībiešu apdzīvotajiem Kurzemes ziemeļiem nav zemes robežas ar Igauniju, tomēr lībiešiem bijuši kontakti ar igauņiem, piemēram, Vītso izsakās, ka "katrā lībiešu ciemā bija ienākuši sāmsalieši",^[79] ar to domājot imigrāciju vai ieprecēšanos. No igauņu valodas aizgūtu vārdu vidū Vēri uzskaita sõbrā "draugs", sugli "radinieks", sīedõbkuodā "ēdnīca", magdõbkuodā "viesnīca", mōgõnd "apriņķis", rumāli "dumjš", ārguz "gļēvulība", āigakēra "žurnāls".^[75][i]

No somu valodas ir aizgūti daži literārajai valodai raksturīgi vārdi: īt "savienība", iļīzskūol "universitāte", iļīm "priekšnieks".^[80]

Visvairāk aizguvumu lībiešu valodā ir no latviešu valodas.^[80] Suhonens savā monogrāfijā Die jungen lettischen Lehnwörter im livischen ir kataloģizējis 2 534 aizguvumus no latviešu valodas.^[81] Caur latviešu valodu aizgūti arī daudzi vācu valodas vārdi. Jāpiezīmē, ka, etimoloģizējot vārdus, par avotu tiek uzskatīts pēdējais donors, piemēram, lībiešu saiklis un tiek uzskatīts par latviešu aizguvumu, kaut arī latviešu "un" ir sākotnēji aizgūts no lejasvācu valodas,^[82] tomēr Suhonens daļā gadījumu pieļauj arī tiešu aizgūšanu no vācu valodas.

Suhonens ir uzskaitījis arī ar priedēkļiem atvasinātu latviešu darbības vārdu aizgūšanu, ja arī kāda latviešu valodas darbības vārda aizguvums var kļūt par daļu no literārās lībiešu valodas, tad latviešu darbības vārdu priedēkļi nekad netiek uzskatīti par rakstu valodas daļu. Pirmie desmit Suhonena uzskaitītie vārdi, kas atrodami mūsdienu vārdnīcās ir akurāt "akurāti", algtõ "algot", amāt "amats", amātnikā "amatnieks", āndõļmaņ "andelmanis", āņdig "devīgs [no lībiešu andõ "dot" ar latviešu izcelsmes piedēkli -ig]", appõkōrt [~ advokāt] "advokāts [saskaņā ar Suhonenu Dundagas latviešu valodā "apkārts"]", apostõl "apustulis", aprink "apriņķis", aptēk "aptieka".

LĒL nelielā mērā uzņemas leksiku normējošu raksturu, izmantojot "lielāks par" zīmi (>), šķirkļos, kuriem pieejama alternatīva, kam būtu dodama priekšroka. Gadījumos, kad latviešu aizguvumam ir pieejama mantota alternatīva, priekšroka būtu dodama tai, piemēram, dīezgõn "diezgan" > kil. Šādas rekomendācijas gan neskar tikai latviešu aizguvumus, piemēram, kārtas skaitļa vārda "trešais" formas kuolmi vietā tiek ieteikts izmantot kuolmõz, saskaņā ar Vēri -õz ir austrumlībiešu izloksnes kārtas skaitļa vārda pazīme, -i ir rietumlībiešu pazīme^[59] un literārā lībiešu valoda ir balstīta uz austrumlībiešu izloksnes.

Mozlijs raksturojis lībiešu kultūras darbinieka Pētera Damberga runu kā "izteikti pūristisku", novērojot, ka tā ir "salīdzinoši brīva no leticismiem, piemēram, darbības vārdu priedēkļi, kas ir bieži sastopami citu lībiešu valodas runātāju runā, vispār nav atrodami viņa piegādātajos paraugos".^[83]

Šajā sakarā savdabīgs ir igauņu-franču valodnieces de Zīversas (Fanny de Sivers) viedoklis, kura izteikusies kritiski par centieniem skaust darbības vārdu priedēkļus, turklāt saskaņā ar viņu saiklis ja ir nevis mantots saiklis, kas pastāvējis līdzās latviešu aizguvumam un, bet gan apzināti ieviests no igauņu valodas ar mērķi aizstāt un, iespējamos ieguvumus no šādiem centieniem viņa sauc par "diskutabliem", viņasprāt, "var tikpat labi teikt, ka latviešu ietekme, ja tā ir labi adaptēta lībiešu valodas sistēmai, ir tieši tas, kas dod šai valodai oriģinalitāti".^[84] Viņasprāt, latviešu priedēkļi piedāvā "klāstu iespējamu nianšu (les préfixes lettons du verbe: une foule de nuances disponibles)",^[85] de Zīversa ir ar latviešu priedēkļiem atvasinātu lībiešu darbības vārdu uzskaitījuma Die lettischen Präfixe des livischen Verbs autore.

Tiek uzskatīts, ka Baltijas jūras somu valodu ietekmē latviešu valodā ir izveidojies fiksēts pirmās zilbes uzsvars ar no tā izrietošu īsu neuzsvērtu patskaņu atmešanu un garu neuzsvērtu patskaņu saīsināšanos, sava veida regresīva patskaņu harmonija ("platais un šaurais <e>") un savstarpēji saistīts patskaņu un līdzskaņu garums, ko dažkārt sauc par pēdas izohroniju.^[86][87]

Runājot par kalkiem, valda diezgan liela viedokļu neviennozīmība, citu piemēru vidū tādas paralēles kā latviešu "zāle(s)", lībiešu āina, igauņu rohi "veģetācija; medikamenti" Endzelīns uzskatījis par nesaistītām, tomēr citos gadījumos viņš saskatījis kalkēšanu, to vidū polisēmijai "trenkt; dzīt (prom)" → "skūt" (lībiešu abbiņi ajjõ, igauņu habet ajama "dzīt bārdu"),^[88] savukārt Karulis nepiemin šo paralēli kaimiņu Baltijas jūras somu valodās, tā vietā saskatot nozīmes pārnesumu "sist" → "cirst" → "pļaut" → "skūt",^[89] tāpat Endzelīns pieļauj kalkēšanu "labs" → "labais (piem., labā roka)" (lībiešu jõvā kež, igauņu hea käsi "labā roka"), Karulis savukārt šo paralēli nepiemin, tā vietā velkot paralēles ar krievu правый (pravyj) "labais virziens; taisns; nevainīgs", vācu recht/Recht "labais virziens; patiess; īsts; pareizs; tiesība", angļu right "labais virziens; patiess; tiesība".^[90]

Tiek uzskatīts, ka tādas konstrukcijas kā, piemēram, "rokā dabūt; likt cepuri galvā" u.c. ir kalkētas no Baltijas jūras somu valodām (lībiešu käddõ sōdõ; kibārt pǟzõ pānda, igauņu kätte saama; kübarat pähe panema).^[74] Rudzīte neapskata iemeslus faktam, ka abās Baltijas jūras somu valodās tiek izmantots tieši illatīvs. Mūsdienu lībiešu valodā tikai iekšējo vietas attieksmju locījumi ir produktīvi, taču igauņu valodā produktīvi ir arī ārvietas locījumi, ar kuriem varētu teorētiski precīzi izteikt "likt cepuri uz galvas (ārējās virsmas)", tā vietā igauņu valodā izvēlas lietot frāzi, ko varētu ļoti burtiski tulkot kā "likt cepuri iekšā galvā", kas tad arī ir kalkēta latviešu valodā.

Latviešu valodā, tāpat kā citās baltu un slāvu valodās, priedēkļus bieži mēdz lietot ar perfektivējošu nozīmi, ja tiem ir tikai perfektivējoša nozīme, tad tos var atmest, lai iegūtu verbu, kas izsaka imperfektu darbību, taču bieži tiem ir arī vienlaicīga telpiskas attieksmes izsakoša nozīme un šajā gadījumā tos aizstāj ar adverbiem, ko Endzelīns saucis par "aizstājējiem vārdiem", ļaujot izteikt imperfektas darbības, tai pat laikā izsakot telpiskās attieksmes, piemēram, "aizsiet : siet ciet; piesiet : siet klāt" — "es piesēju (perfekta darbība); es sēju klāt (imperfekta darbība, tomēr izsakot telpisko attieksmi)". Tiek uzskatīts, ka šāds lietojums radies Baltijas jūras somu valodu ietekmē.^[91] Rudzīte neiztirzā, vai šis varētu būt iemesls faktam, ka latviešu valodā atšķirībā no lietuviešu valodas netiek izmantots regulārs frekventatīvs/iteratīvs.^[j] Salīdzinājumā, piemēram, krievu valodā pamata formu un frekventatīva formu (visbiežāk ar piedēkli ыв (yv)) pastāvēšana ļauj šķirt veidu (aspektu), neatmetot priedēkli ar tā izteiktajām telpiskajām attieksmēm: привязать (privjazat') "piesiet" : привязывать (privjazyvat') "siet klāt".

Rudzīte neapskata tuvāk šķietamās līdzības šo adverbu atvasināšanā, piemēram, vizā "ciets; tāds, kas nav mīksts" — vizāl; vizās; vizzõ "ciet; tāds, kas nav vaļā", vālda "vara", eņtšvālda "patvaļa" — vāldiņ; vāldiž "vaļā; tāds, kas nav ciet" u.c.

Ar Baltijas jūras somu valodu ietekmi tiek saistīts fakts, ka latviešu valodā piederības izteikšanai neizmanto verbu "turēt". Lietuviešu izteikumam aš turiu knygą latviešu valodā atbilst "man ir grāmata", kas pilnīgi saskan ar līb. minnõn um rōntõz vai ig. mul on raamat.^[92]

Igauņu baltists-slāvists Arumā saskata līdzības latviešu un igauņu atstāstījuma izteiksmē, piebilstot, ka igauņu un lībiešu valodas ir vienīgās Baltijas jūras somu valodas, kurām ir atstāstījuma izteiksme. Arumā saskata līdzību faktā, ka latviešu "-ot" un "-šot" ir radušās sastingstot senam vienskaitļa akuzatīvam (acīmredzot, domāts kāds agrāk pastāvējis divdabis, kas atbilst mūsdienu lietuviešu -antis; -siantis), savukārt igauņu atstāstījuma izteiksmes pazīme -vat — sastingstot partitīvam: "viņš nākot/nākšot", ig. ta tulevat,^[k] "viņš esot nācis", ta olevat tulnud. Rudzīte uzskata, ka lībiešu valodā divdabi esot izspiedis darītājvārds līb. ta tuļļi(ji), kur tuļļi(ji) — "nācējs", bet tulev — "nākošs". Viņa uzskata, ka nepieciešami papildu pētījumi, jo tieši visdziļākās tāmnieku izloksnes (piem., Dundagas) ir tās, kurās nav atstāstījuma izteiksmes.^[92]

Arumā pieļauj, ka latviešu valodas īpatnība lietot darītājvārdu atributīvā nozīmē varētu būt attīstījusies Baltijas jūras somu valodu ietekmē: "dējēja pīle", ig. muneja part "t. p.", līb. jūoji vāški "dzērājs teļš".^[92]

Leksikas ziņā, nešķirot lībiešu valodu no citām tās radu valodām un skaitot izloksnēs sastopamus vārdus, kas nav daļa no literārās latviešu valodas, Rudzīte lēš, ka latviešu valodā varētu būt līdz 500 somugru aizguvumu.^[93]

Ārējo resursu video
	Portālā Youtube — rediģēta versija (tikai audio), noraksts atbilst intervālam no 0:38 līdz 1:28.
	Pilna videointervija — noraksts atbilst intervālam no 0:55 līdz 1:44.

Videointervijas ar Grizeldu Kristiņu īsa fragmenta noraksts ar fonēmisku transkripciju un tulkojumu latviešu valodā.

• Minā um sindõn Lețmōl, Dundags pagastõs, Zūonkõ kōrands. Min izā vȯļ Pētõr un jemā vȯļ Līž un min vȯļ ikš veļ — Jōņ. Un mēg jelīzmõ Zūonkõ kōrands — amād sugūd. Sǟl vȯļ min izā un veļ, un sõzār, un vel munt sugūd un minnõn...
• /minɑː um sindən lecmoːl dundɑks pɑgɑstəs zuːoŋkə koːrɑnts min izɑː vɤʎ peːtər un jemɑː vɤʎ liːʒ un min vɤʎ ikʃ veʎ joːɲ un meːg jeliːzmə zuːoŋkə koːrɑnts ɑmɑːd suguːd sæːl vɤʎ min izɑː un veʎ un sɯzɑːr un vel munt suguːd un minːən/
• Es esmu dzimusi Latvijā, Dundagas pagastā, Žonaku^[l] sētā. Mans tēvs bija Pēteris un māte bija Līze un man bija viens brālis — Jānis. Un mēs dzīvojām Žonaku sētā — visi radinieki. Tur bija mans tēvs un brālis, un māsa, un vēl citi radinieki un man...

• Vītso, Tīts Reins (2013). Blumberga, Renāte; Mäkeläinen, Tapio; Pajusalu, Karl. red. "Lībiešu valodas pamatiezīmes". Lībieši: vēsture, valoda un kultūra (Rīga: Līvõ Kultūr sidām): 267.—286. lpp. ISBN 978-9984-49-730-3.
• Vītso, Tīts Reins (1994). Boiko, Kersti. red. "Lībiešu valoda pārējo Baltijas jūras somu valodu vidū". Lībieši: rakstu krājums (Rīga: Zinātne): 258.—266. lpp. ISBN 5-7966-0807-X.
• Vēri, Eduards (1994). Boiko, Kersti. red. "Īss lībiešu valodas apraksts". Lībieši: rakstu krājums (Rīga: Zinātne): 267.—288. lpp. ISBN 5-7966-0807-X.
• Christopher Moseley. Livonian. Muenchen : LINCOM EUROPA, 2002. ISBN 3895861588.
• Ernštreits, Valts (2007). "Livonian orthography". Linguistica Uralica: 11.—22. lpp.
• Ernštreits, Valts; Kļava, Gunta (2014). "Grammatical changes caused by contact between Livonian and Latvian". Eesti ja soome-ugri keeleteaduse ajakiri: 77.—90. lpp.
• Seppo Suhonen. Die jungen lettischen Lehnwörter im livischen. Helsinki : Suomalais-Ugrilainen Seura, 1973. ISBN 951-9019-06-5.
• Rudzīte, Marta (1994). Boiko, Kersti. red. "Latviešu un lībiešu valodas savstarpējā ietekme". Lībieši: rakstu krājums (Rīga: Zinātne): 288.—319. lpp. ISBN 5-7966-0807-X.
• Fanny de Sivers. Parlons live: une langue de la Baltique. L'Harmattan, 2001. ISBN 978-2747513371.
• Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 2001. ISBN 9984-700-12-7.
• Vēri, Eduards (1994). Boiko, Kersti. red. "Par lībiešiem un lībiešu valodu (Tenu Karmas tulkojums latviešu valodā ar viņa piezīmēm un labojumiem)". Lībieši: rakstu krājums (Rīga: Zinātne): 227.—248. lpp. ISBN 5-7966-0807-X.
• Hirša, Dzintra (1994). Boiko, Kersti. red. "Lībieši un lībiešu izcelsmes vietvārdi Latvijā". Lībieši: rakstu krājums (Rīga: Zinātne): 201.—215. lpp. ISBN 5-7966-0807-X.
• Grīntāls, Riho (2013). Blumberga, Renāte; Mäkeläinen, Tapio; Pajusalu, Karl. red. "Lībiešu valoda jauno laiku pirmajos gadsimtos". Lībieši: vēsture, valoda un kultūra (Rīga: Līvõ Kultūr sidām): 255.—265. lpp. ISBN 978-9984-49-730-3.
• Vinklers, Eberhards (2013). Blumberga, Renāte; Mäkeläinen, Tapio; Pajusalu, Karl. red. "Par aizguvumu slāņiem lībiešu valodā". Lībieši: vēsture, valoda un kultūra (Rīga: Līvõ Kultūr sidām): 303.—312. lpp. ISBN 978-9984-49-730-3.

  Rakstam pieejama tiešsaistes versija angļu valodā:
  Winkler, Eberhard (2014). "Loanword strata in Livonian". Eesti ja soome-ugri keeleteaduse ajakiri. doi:10.12697/jeful.2014.5.1.11. ISSN 2228-1339.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lībiešu valoda.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Tiit-Rein Viitso, Valts Ernštreits. Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz (LĒL) [Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīca]. Tartu / Rīga, 2012-2013. ISBN 9789984815763. Skatīts: 2015. gada 9. jūnijā.
• «Latviešu-lībiešu-latviešu (igauņu, somu) vārdnīca». Oahpa. University of Tromsø. (Saskaņā ar projekta sniegto informāciju vārdnīca ir balstīta uz tiem pašiem materiāliem kā LĒL, taču vārdnīcā ir atrodami šķirkļi, kas nav atrodami LĒL, tā izmanto standarta ortogrāfiju ar dažām papildzīmēm.)
• «Lībiešu valodas rīki (locījumu ģenerators u.c.)». Sámi giellatekno. University of Tromsø. (Vārdiem, kam notiek mijas to saknē, ģenerētie locījumi var būt kļūdaini.)
• «Eesti etümoloogiasõnaraamat» [Igauņu etimoloģijas vārdnīca]. Eesti Keele Instituut. (Etimoloģijas vārdnīca uzskaita lībiešu vārdus igauņu vārdu šķirkļos, ja tiem ir tāda pati izcelsme.)
• Andreas Johan Sjögren, Ferdinand Johann Wiedemann. Livisch-deutsches und deutsch-livisches Wörterbuch [Lībiešu-vācu-lībiešu vārdnīca]. Eggers, 1861. (Igauņu valodas institūta izstrādāta meklējama versija, lietojot sākotnējo Šēgrēna ortogrāfiju.)
• «Septiņas lībiešu valodas stundas / Seis līvõ kīel stuņḑõ». Lībiešu valodas institūts – caur YouTube.

• Vikipēdija