Radioaktīvā oglekļa datēšana

Radioaktīvā oglekļa datēšana jeb oglekļa-14 datēšana ir radioizotopiskās datēšanas metode, ar kuru nosaka organisko vielu saturošu objektu absolūto vecumu — gadu skaitu kopš bioloģiskā objekta nāves. Metode balstās uz oglekļa-14 (¹⁴C) jeb tā saucamā radioaktīvā oglekļa radioaktivitātes mērījumiem organiskajās atliekās vai objektos. Kamēr organisms ir dzīvs, tas nemitīgi apmaina savus oglekļa atomus pret apkārtējās vides oglekļa atomiem, uzturot radioaktīvā oglekļa izotopa saturu tādu pašu kā apkārtējā vidē. Atmosfērā radioaktīvais ogleklis rodas, kosmiskajiem stariem iedarbojoties uz gaisa slāpekli. Kad organisms nomirst, oglekļa apmaiņa izbeidzas un oglekļa-14 saturs tajā sāk samazināties, radioaktīvajam izotopam sabrūkot. Jo ilgāks laiks pagājis kopš organisma nāves, jo mazāka ir palikusī izmērāmā radioaktivitāte.

Pielietojot radioaktīvā oglekļa datēšanu, var noteikt vecumu līdz 50 000 gadu tālai pagātnei jebkuram materiālam, kas satur organiskas izcelsmes oglekli, kā piemēram, kauliem, putekšņiem, koksnes atliekām u.c. Lai datēšanu veiktu pēc iespējas precīzāk, nepieciešama metodes kalibrēšana, ņemot vērā dažādas dabiskas oglekļa-14 satura svārstības apkārtējā vidē. Piemēram, mūsdienās radioaktīvā oglekļa saturs atmosfērā vairs nav tāds, kā senāk. No vienas puses, ir sadedzināts daudz fosilā kurināmā, kas satur ļoti senu oglekli, kur radioaktīvais izotops sen sabrucis — tas samazina ¹⁴C koncentrāciju gaisā. No otras puses, veiktie kodolieroču izmēģinājumi ir radījuši papildu ¹⁴C piesārņojumu.

Radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi izstrādāja amerikāņu fiziķis Vilards Libijs (angļu: Willard Frank Libby), par ko 1960. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija ķīmijā. Metodi veiksmīgi pielieto arheoloģijā un antropoloģijā^[1].