Ilīrieši

Ilīrieši (grieķu: Ἰλλυριοί, latīņu: Illyrii, Illyri, sal. albāņu: Liria — brīvie) ir kopējs nosaukums plašai radniecīgu indoeiropiešu tautu grupai, kas senatnē apdzīvoja Balkānu pussalas ziemeļrietumu daļu un daļēji Apenīnu pussalas dienvidaustrumus.

Viņu mitoloģiskais ciltstēvs skaitījās Ilīrijs.

Ilīriešus pirmo reizi ir minējuši sengrieķu autori Milētas Hekatejs (6. gadsimts pr.Kr.) un Hērodots (5. gadsimts pr.Kr.). Pēc grieķu autoru ziņām ilīriešus sastādīja albāņi, ardieji, dalmāti, dardani, dezitiāti, dicioni, pannonieši, pirusti, plereji, mesapi, tavlantiji, enheliji, japigi, japodi u.c. Paliek neskaidrs, vai pie ilīriešiem var pieskaitīt tādas tautas kā istrus un liburnus, jo viņu toponīmika pēc vairākām morfoloģiskām pazīmēm drīzāk ir tuvāka venetiem.

Pēc mūsdienu priekšstatiem ilīriešu senči bija klejojošas indoeiropiešu ciltis, kas migrēja uz Ilīrijas teritoriju no ziemeļiem (vara laikmeta vučedolas kultūra, no kuras cēlās bronzas laikmeta vinkovackas kultūra) un pēc sajaukšanās ar vietējām ciltīm izveidoja ilīriešu tautības.

Agrajā dzelzs laikmetā ķeltu migrācijas rezultātā, sajaucoties daļai ķeltu ar ilīriešiem, izveidojās Galštates arheoloģiskā kultūra (uz tās ziedu laikiem 700. — 400. gadi pr.Kr. attiecas kulta skriemeļi, keramikas un bronzas trauki, dekorēti ar figūrām un reljefām frīzēm).

7. — 3. gadsimtā pr.Kr. iīriešu apdzīvotajās teritorijās grieķi dibināja virkni tirdzniecības un lauksaimniecisku apmetņu — koloniju.

3. gadsimtā pr.Kr. Galštates kultūra sašķēlās un izveidojās ķeltu—trāķiešu latenas kultūra, kas bija naidīgi noskaņota pret ilīriešiem. Ķelti sāka izstumt ilīriešus no ziemeļu teritorijām, bet grieķi no austrumiem. Ķelti daļēji izstūma ilīriešus, daļēji pakļāva pārķeltizācijai (izveidojās ilīriešu—ķeltu ciltis).

3. gadsimtā pr.Kr., kad ilīrieši sadūrās ar romiešiem, tie atradās dzimtas iekārtas sadalīšanās stadijā (dienvidilīriešu ciltīs pirmie šķiru veidojumi radās vēl agrāk: enhelejiem 4. gadsimtā pr.Kr., 4. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē taulantijiem, 3. gadsimta pr.Kr. vidū ardiejiem).

Pakļaujot kaimiņu ciltis, ardieji izveidoja plašu valsti ar galvaspilsētu Skodrā^[1] (mūsdienās Škodra). Tā saucamo Ilīrijas karu rezultātā (229—228, 219, 168—167 gadi pr.Kr.) starp ardiejiem un romiešiem, ardieju valsti iekaroja romieši (167. gadā pr.Kr.), un tā 148. gadā pr.Kr. tika iekļauta romiešu provinces, Maķedonijas, sastāvā. Piekrastes ziemeļu apgabalus, kurus apdzīvoja liburni, dalmāti un japodi, romieši iekaroja 2. — 1. gadsimtā pr.Kr. Galīgi tos romieši pakļāva 35. — 33. gada pr.Kr. Ilīriešu karā. Tajā laikā arī tika iekarotas pannoniešu ciltis Savas vidustecē. 13. — 9. gadā pr.Kr. romieši iekaroja ciltis uz ziemeļiem no Savas līdz pat Donavas vidustecei. Iekšējās Dalmācijas ciltis (dezitiātus, pirustus u.c.) romieši pakļāva Pannonas-Dalmācijas sacelšanās gaitā 6. — 9. gadā. Ilīrieši tika pakļauti ātrai un spēcīgai romanizācijai (īpaši piekrastē un pilsētās).

Lielās tautu pārceļošanas laikā ilīrieši tika pilnībā asimilēti. Tad arī izzuda ilīriešu valoda.

Ilīrieši bija pazīstami ka kareivīgas ciltis. Tie nodarbojās ar pirātismu un sirošanu. Šai kultūrai, īpaši piekrastē, bija raksturīgas spēcīgi nostiprinātas apmetnes, daudzas no kurām var attiecināt pat uz bronzas laikmeta beigām. Tās bija apjoztas ar akmens sienām bez saistvielas. Sienu augstums bija ap 3 metriem, bet reizēm sasniedza 8 metrus. Beidzamajā laikā daudz tādu cietokšņu ir izpētīts Albānijā. Sākotnēji ilīrieši cēla cietokšņus no neapstrādāta akmens, bet vēlāk, grieķu ietekmēti, sāka likt sienas no tēstiem kvadriem un dekorēt svētnīcas ar skulptūrām. Goitanē netālu no Škodras siena 2 metri platumā (līdz mūsdienām saglabājusies 1 metru augstumā) ir salikta no divām lielu kvadru akmeņu rindām kuru starpa aizbērta ar šķembām.

Keramikas izstrādājumus raksturo krūkas ar vienu vai divām piepaceltām osām un vertikālām kanelūrām uz korpusa.

Īpašu uzmanību piesaista četrriteņu putna formas rati no Glasinacas. Domājams tas ir kulta priekšmets, kas saistīts ar tādiem pat reliģiskajiem priekšstatiem, kādi izveidoja līdzīgu māla veidojumu no Duplajas (bronzas laikmets).

Ilīrijas apgabala ziemeļrietumos no bronzas laikmeta beigām tika praktizēti divi apbedīšanas rituāli: apbedīšana kurgānos (skaitās tipiski ilīriska), kā arī kremācija urnās (tikai daļēji saistāma ar ilīriešiem). Daži zinātnieki uzskata, ka galštates kultūras laikā tika "ilirizētas" tautas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā un bijušās romiešu Pannonijas daļā, kuras raksturo apbedījuma urnu lauki. Visādā ziņā kapenēs reizēm ir novērojama pakāpeniska rituālu maiņa. Kā piemēru var minēt Kompoljes nekropoli Horvātijā. Ir uzskats, ka tā radās ilīriešu japodu cilšu teritorijā, kuri dzīvoja Bosnijas ziemeļrietumos, kā arī daļēji Horvātijā. Apbedījuma senākais horizonts satur gan apglabātus līķus, gan arī kremācijas urnas, kas attiecināms uz dzels laikmeta agrīno periodu, un tipoloģiski ir saistīts ar Viduseiropas apbedījuma urnu lauku kultūru. Jaunākais horizonts satur tikai apglabātus līķus un attiecināms uz vēlo galštates laiku. Apbedījumos ir atrodamas tipiskas diskveidīgas briļļu saktas, loka saktas ar dzintara un stikla acīm, čertozas saktas un daudzveidīgas rotaslietas dažādu formu piekariņu veidā, kas ir raksturīgi japodu lietišķajai mākslai.

Daži zinātnieki par seno ilīriešu pēctečiem uzskata mūsdienu albāņus. Ilīriešu kultūras pieminekļi ir saglabājušies Austrijā, Itālijā, Albānijā un bijušās Dienvidslāvijas valstīs. Par "ilīriešiem" 17. un 18. gadsimtā sevi sauca Ungārijas pareizticīgie slāvi, galvenokārt horvāti, kas neatzina ūniju.

Tā kā Anatolijas izcelsmes neolīta cilvēkiem bija G2a un E1b-V13 haplogrupas, tad arī ilīrieši visdrīzāk attiecās vispirms pie šīm grupām. Turpinās diskusijas par J2, R1b un I2 haplogrupu piederību ilīriešiem, kuras visdrīzāk ir ienākušas vēlāk.