Kabardija

Kabardija (adigu: Къэбэрдей) bija adigu jeb čerkesu apdzīvota valsts Ziemeļkaukāzā, kas pastāvēja līdz 1825. gadam. Mūsdienās Kabardijas vēturisko teritoriju aizņem Kabarda-Balkārija un Ziemeļosetija-Alānija starp Malkas ieleju ziemeļrietumos un Terekas un Sunžas upēm austrumos.^[1]

13. gadsimtā adigu valdnieks Inals apvienoja 12 čerkesu ciltis vienā Čerkesijas valstī, kas pakļāvas Zelta Ordai. Zelta Ordai sadaloties, 16. gadsimtā par Kabaradijas ziemeļu kaimiņiem kļuva Mazā Nogaju orda. Kabardieši pakāpeniski no ortodoksās kristietības pārgāja islāmā. 1557. gadā Kabardijas valdnieks Temrjuks (Идарыкъу Темырикъу) nosūtīja sūtniecību uz Maskavu un noslēdza militāru savienību, 1561. gadā cars Ivans IV apprecējās ar viņa meitu Kučenu, kura pēc kristīšanas pareizticībā pieņēma Marijas vārdu (Мария Черкасская). Temrjuka valdīšanas laikā Kabardija 1567. gadā atļāva krieviem nodibināt Sunžas ostrogu pie Sunžas un Terekas upes satekas tagadējā Čečenijā. Temrjuks piedalījās Krievu—turku karā un 1570. gadā krita karā pret Krimas hanisti.

18. gadsimtā Kabardija kļuva par bufervalsti starp Krievijas Impēriju un Osmaņu impēriju. Pēc Krievu—turku kara līdz 1830. gadam Kabardiju pakāpeniski inkorporēja Krievijas Impērijas sastāvā. Krievijas Impērijas ķeizarus titulāri dēvēja arī par "Kabardas zemes pavēlnieku un valdnieku, Čerkesu un Kalnu kņazu un pārējo mantoto valdnieku un īpašnieku" (krievu: Государь Кабардинския земли́; Черкасских и Горских Князей и иных Наследный Государь и Обладатель). 1784. gadā Ziemeļkaukāza pārvaldei krievi nodibināja Vladikaukāzas cietoksni. Atšķirībā no citiem adigiem, kabardiešus neskāra piespiedu deportācijas uz Osmaņu impēriju Kaukāza kara (1829—1864) laikā.

Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada maijā šajā teritorijā tika pasludināta Ziemeļkaukāza Kalniešu Savienības Republika, 1918. gada jūlijā Ziemeļkaukāza Padomju republika, 1919. gada septembrī Ziemeļkaukāza Emirāts. 1920. gada 17. novembrī Vladikaukāzā pasludināja Kalniešu ASPR dibināšanu, kuras sastāvā bija septiņi nacionālie apvidi (Balkāru, Čečenu, Kabardiešu, Karačaju, Nazraņas (ingušu) un Vladikaukāzas (osetīnu), kā arī Sunžas kazaku apvidus). 1921. gada 1. septembrī no Kalniešu ASPR izdalīja Kabardiešu autonomo apvidu, ko 1922. gada 16. janvārī pārdēvēja par Kabardiešu-Balkāru autonomo apgabalu Krievijas PFSR sastāvā. 1936. gada 5. decembrī nodibināja Kabardiešu-Balkāru APSR. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā, kad visus balkārus apvainoja sadarbībā ar Vāciju un deportēja uz Kazahstānu un Sibīriju, to pārdēvēja par Kabardiešu APSR, pēc destaļinizācijas 1957. gadā atkal par Kabardijas-Balkārijas APSR. 1992. gadā nodibināja Kabardas-Balkārijas Republiku.

• 
  Kabardija (Кабарда) starp Čerkesiju ("Kalniešu tautu zemes") un Čečeniju. Augšējā zaļā robeža iezīmē Krievijas Impērijas nocietināto "Kaukāza līniju" (1801-1813)
• 
  Krievijas Impērijas pakļautā Kaukāza teritorija. Kabardija (KABARDA, 1856) sadalīta Lielajā un Mazajā Kabardijā.

s d l Krievijas Impērijas koloniālā struktūra Impērijas ķeizara pilns tituls (1917): "Viskrievijas, Maskavas, Kijevas, Vladimiras, Novgorodas imperators un patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Polijas cars, Sibīrijas cars, Taurijas Hersonesas cars, Gruzijas cars, Pleskavas valdnieks un Smoļenskas, Lietuvas, Volīnijas, Podolijas un Somijas lielkņazs, Igaunijas, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales, Žemaitijas, Belostokas, Karēlijas, Tveras, Udoras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. kņazs, Ņižņijnovgorodas, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Jugras, Obdoras, Kondas, Vitebskas, Mstislavas un visas ziemeļu zemes valdnieks un lielkņazs, Ivērijas, Kartlijas un Kabardijas zemes un Armēnijas apgabala pavēlnieks un valdnieks, Čerkesu un Kalniešu kņazu un pārējo mantots valdnieks un īpašnieks, Turkestānas valdnieks utt. utt." Lielkrievija Ņižņijnovgorodas (1393), Jaroslavļas (1463), Rostovas (1474), Udoras (1478), Beloozeras (1485), Tveras (1488), Pleskavas (1510), Rjazaņas (1521), Smoļenskas (1667) zemes Anektētās lielkņazistes Vladimiras (1364), Novgorodas (1478) un Kijivas (1667) zemes Novgorodas zemes Vjatkas (1489), Jugras (1502), Permas (1547), Kondas (1594), Obdoras (1609) zemes Tatāru hanistes Kazaņas (1552) Astrahaņas (1556) Sibīrijas (1607) Krimas (Taurijas) (1783) zemes Baltijas provinces un Karēlija Igaunijas (1721), Vidzemes (1721), Karēlijas (1743), Kurzemes un Zemgales (1795) zemes Lietuvas dižkunigaitija Mscislavas (1772), Polockas (1772), Vitebskas (1772), Lietuvas (1795), Žemaitijas (1795), Bjalistokas (1807) zemes Ukraina Čerņihivas (1764), Podolijas (1772), Volīnijas (1795) zemes Kaukāza valstis Kartlijas (1801), Kahetijas (1801), Imeretijas (1811), Kabardijas (1825), Armēnijas (1828) un Čerkesijas (1829) zemes Somijas lielhercogiste Somijas (1809) zemes Polijas karaliste Polijas (1815) zemes Turkestāna Vidusāzijas (1867) zemes