Krievijas SFPR

Šis raksts ir par Padomju Krieviju kā neatkarīgu valsti līdz PSRS izveidei. Par par PSRS savienoto republiku skatīt rakstu Krievijas PFSR.

Российская Социалистическая Федеративная Советская Республика Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika ← 1917. gads – 1922. gads →   → Karogs Ģerbonis KSFPR (sarkanajā krāsā) 1922. gadā Pārvaldes centrs Petrograda Maskava (kopš 1918. gada 18. marta) Valoda(s) krievu Valdība padomju republika VCIK priekšsēdētājs  - 1917 Ļevs Kameņevs  - 1917–1919 Jakovs Sverdlovs  - 1919 Mihails Vladimirskis (pagaidu)  - 1919–1922 Mihails Kaļiņins TKP priekšsēdētājs  - 1917–1922 Vladimirs Ļeņins Vēsture  - Oktobra revolūcija 1917. gada 7. novembrī  - Līgums par PSRS izveidošanu 1922. gada 30. decembrī Nauda rublis

Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika (KSFPR, arī Padomju Krievija) (krievu: Росси́йская Социалисти́ческая Федерати́вная Сове́тская Респу́блика) bija valsts, kas izveidojās pēc tam, kad Ļeņina vadītie boļševiki 1917. gada 25. oktobrī (vecais stils) / 7. novembrī (jaunais stils) gāza Krievijas Pagaidu valdību un 1918. gada 19. janvārī slēdza demokrātiski ievēlēto Krievijas Satversmes sapulci, kas bija pasludinājusi Krievijas Demokrātiskās Federatīvās Republikas (Российская Демократическая Федеративная Республика) izveidi. Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. — 1922. gadam boļševiku Sarkanā armija sakāva dažādus Baltās kustības, ārvalstu intervences un nacionālo neatkarības kustību spēkus, nostiprinot boļševiku kontroli pār lielāko daļu bijušās Krievijas Impērijas teritorijas. Lai dotu nacionālajām mazākumtautībām pašnoteikšanās šķietamību, 1922. gadā KSFPR kopā ar Aizkaukāza SFPR, Baltkrievijas SPR un Ukrainas SPR izveidoja Padomju Savienību — KSFPR kļuva par vienu no savienotajām republikām, no 1936. gada tās nosaukums bija Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika. No KSFPR sastāvā esošās Turkestānas APSR drīz izdalīja padomju Centrālāzijas republikas.

Sākumā Padomju Krievijā tika saglabāts vecais teritoriālais iedalījums guberņās un apgabalos. 1917.—1918. gadā dažās teritorijās tika dibinātas padomju republikas: Doņeckas—Krivojrogas, Teras, Kubaņas—Melnās jūras, Donas, Taurīdas, Sibīrijas, Turkestānas. Izņemot Turkestānas Padomju republiku, visās šīs republikas beidza pastāvēt 1918. gadā pēc balto vai interventu karaspēku uzbrukumiem. 1918. gada Konstitūcijā tika nostiprināta Padomju Krievijas federālā iekārta un noteikts oficiālais valsts nosaukums — Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika. Pēc Konstitūcijas, KSFPR sastāvēja no republikām un apgabalu savienībām. Šādas savienības pastāvēja līdz 1919. gada, tāda bija, piemēram, Ziemeļu apgabala komūnu savienība.

Tika dibināti arī nacionālie (etniskie) teritoriālie veidojumi: Volgas vāciešu darba komūna (1918), Karēlijas darba komūna (1920), Baškīru Padomju republika (1919), Kirgīzu ASPR, Autonomā Tatāru PSR, Autonomā Dagestāņu PSR, Kalniešu ASPR (1920), Jakutu APSR (1922), autonomie apgabali: Čuvašu, Kalmiku, Votu, Mariešu (1920), Komiešu, Burjatu—Mongolu (1921), Karačaju—Čerkesu (1922).

Pēc 1918. gada KSFPR Konstitūcijas, augstākā valsts vara Padomju Krievijā piederēja Viskrievijas Padomju kongresam tā darbības laikā, tas ievēlēja Viskrievijas Centrālo izpildkomiteju (VCIK), kurai piederēja augstākā valsts vara laikā starp kongresiem. VCIK ne retāk kā divas reizes gadā sasauca Viskrievijas Padomju kongresu.

Vispārīgo KSFPR lietu pārvaldību veica Tautas komisāru padome (TKP).

Savi padomju kongresi notika KSFPR teritoriālajās vienībās ("uz vietām"): pagastos, apriņķos / rajonos, guberņās / apvidos, apgabalos. Padomju kongresi ievēlēja savas izpildkomitejas. Pilsētās un citos apdzīvotajos punktos darbojās deputātu padomes, kuras ievēlēja savas izpildkomitejas.

KSFPR Bruņotos spēkus veidoja Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija, tajā ietilpa vēlākie atsevišķie bruņoto spēku veidi, kā Strādnieku un zemnieku Sarkanā flote. Sarkanajā armijā iekļauti vairāki karaspēku veidi: kājnieki, jātnieki, artilērija, gaisa flote, bruņuspēki, inženieru spēki.

Sākumā pēc padomju varas nodibināšanas Padomju Krievijas valdība (Tautas komisāru padome, TKP) īstenoja vecās (Krievijas Impērijas) bruņoto spēku demokratizācijas un demobilizācijas politiku ar domu aizstāt tos ar milicijas veida formējumiem, kuros komandējošais sastāvs tiek vēlēts. 1918. gada 28. janvārī TKP izdeva dekrētu par Sarkanās armijas, 11. februārī — par Sarkanās flotes veidošanu. Vācijas un Austroungārijas karaspēku uzbrukums 1918. gada februārī izraisīja TKP militārās politikas maiņu, sākta KSFPR regulāru bruņoto spēku radīšana.

Tika atceltas Krievijas Impērijas dienesta pakāpes, KSFPR Bruņotajos spēkos dienošajiem bija tikai amatvietas (piemēram, bataljona komandieris armijā vai stūrmanis flotē).