Drils
| Drils Mandrillus leucophaeus (Cuvier, 1807) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Primāti (Primates) |
| Dzimta | Mērkaķu dzimta (Cercopithecidae) |
| Cilts | Paviānu cilts (Papionini) |
| Ģints | Mandrili (Mandrillus) |
| Suga | Drils (Mandrillus leucophaeus) |
| Izplatība | |
 | |
 Drils Vikikrātuvē | |
Drils (Mandrillus leucophaeus) ir mērkaķu dzimtas (Cercopithecidae) primāts, kas pieder pie paviānu cilts (Papionini). Drils mājo salīdzinoši nelielā lietus mežu teritorijā Āfrikas rietumos: Krosriverā, Nigērijas pašos dienvidaustrumos, Kamerūnā līdz Sanagas upei, areāla dienvidu robežai, un Bioko salā. Neliela populācija mājo arī Ekvatoriālajā Gvinejā. Kopējais izplatības areāls ir nedaudz mazāks par 40 000 km².
Drils ir viens no apdraudētākajiem Āfrikas zīdītājiem. To skaits turpina samazināties malumedniecības, mežu izciršanas un cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā. Mūsdienās savvaļā mājo apmēram 3000—8000 drili.[1] Tā tuvākais radinieks ir mandrils (Mandrillus sphinx), kurš mājo uz dienvidiem no Sanagas upes.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Drils ir masīvas miesasbūves mērkaķis ar īsu asti un spēcīgām ekstremitātēm. Tēviņi ir izteikti lielāki nekā mātītes. Ķermeņa garums abiem dzimumiem ir salīdzinoši līdzīgs, 56—70 cm, bet tēviņa masa ir divas līdz trīs reizes lielāka, tēviņa svars ir apmēram 20—32 kg, mātītes 11,7—12,5 kg.[2][3] Driliem un mandriliem ir vislielākās dzimumu auguma atšķirības no visām primātu sugām pasaulē.[3]
Abiem dzimumiem ir tumši pelēkbrūns apmatojums ar gaišākiem sāniem, seja melna. Pieaugušiem tēviņiem ir gaiši sārta apakšlūpa un balts zods, kas koši izceļas uz tumšās sejas. Drila purnam ir izstiepta forma un degunkaula katrā pusē tam ir melna, augstu izcelta sejas tulzna. Ap melno seju veidojas gaišs apmatojuma gredzens, jo mati pie pamatnes ir gandrīz balti. Āda ap dzimumorgāniem ir violeti sārta, bet sēžas tulzna ir gaiši sarkana. Ja drils satraucas, āda kļūst košāka un sarkanāka. Mātītēm meklēšanās laikā sēžas tulzna kļūst uguns sarkana, bet grūsnības periodā tā ir tumši sarkana.[2]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Drilu bara struktūra ir grūti izprotama, jo kopumā trūkst novērojumu savvaļā. Visticamākais, ka bara struktūra mainās atkarībā no sezonas.[3] Bara kodols ir vecākā, dominantā mātīte, viņas meitas un mazuļi,[3] apmēram 20 savstarpēji radniecīgu mātīšu un to pēcnācēji.[2] Tēviņi ģimenei pievienojas tikai vairošanās sezonas laikā, apmēram 3 mēnešus gadā (no jūlija līdz septembrim).[3] Ir novērotas grupas ar vienu dominanto tēviņu un ar vairākiem tēviņiem, bet nekad nav novērotas tēviņu grupas.[3]
Gados, kad barības ir daudz, ģimeņu grupas apvienojas lielā barā, kurā ir vairāk nekā 100 indivīdu. Lielākajā novērotajā barā esot bijuši apmēram 400 drili.[3] Visi bara locekļi savstarpēji sazinās gan ar žestiem, gan balsi. Dominantais tēviņš nepārtraukti rūpējas par bara drošību un uzmana savas mātītes no citiem tēviņiem. Bioko salas driliem nav raksturīga baru apvienošanās un dalīšanās, tie visu gadu uzturas nelielās ģimenes grupās, kurās ir mazāk nekā 20 indivīdu.[3]
Ārpus vairošanās sezonas tēviņi ir vientuļnieki, lai gan bieži var novērot arī mātīšu barus, kuros visu gadu uzturas kāds tēviņš, vienlaicīgi dzīvojot nosacītu vientuļnieka dzīves veidu, atrodoties bara tuvumā.[3] Atšķirībā no savvaļas, nebrīves apstākļos drili veido stingras hierarhijas ģimeņu barus, kurus vada dominantais tēviņš.[3]
Drilus var uzskatīt par daļēji klejojošiem dzīvniekiem, kas visu laiku pārvietojas barības meklējumos. Barība pamatā tiek meklēta uz zemes, koku apakšējos zaros, bet nakts tiek pavadīta kokā. Bara teritorija tiek iezīmēta, kasoties ar krūtīm pret koka mizu. Drili ir aktīvi gaišajā diennakts laikā, naktis pavadot kokā, katru reizi citā vietā.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī drils ir visēdājs, tas pamatā barojas ar augiem. Drils barojas ar sēklām, augļiem, koku lapām, ziediem, sēnēm, gliemežiem, zirnekļiem, skorpioniem, kukaiņiem, putniem un to olām. Retākos gadījumos barībai tiek izmantoti bruņrupuči, vardes, žurkas un ciršļi.[3]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Drili dzimumbriedumu sasniedz apmēram 4 gadu vecumā, tomēr tēviņi pāroties sāk apmēram 10—12 gados, sasniedzot fiziskā spēka briedumu.[3] Sākoties vairošanās sezonai, pirmās sapārojas augstākā hierarhijas ranga mātītes.
Grūsnības periods ilgst 175 dienas un mazuļu dzimšana notiek laikā no janvāra līdz martam. Parasti piedzimst viens mazulis, lai gan reizēm piedzimst dvīņi.[2] Mazuļiem seja ir sārta, bet sasniedzot 8 mēnešu vecumu, tā kļūst melna. Māte mazuli zīda apmēram 15—16 mēnešus, bet papildus barību tas sāk ēst jau 35 dienu vecumā.[3] Jaunās mātītes vienmēr paliek mātes tuvumā, bet pieaugušie tēviņi atstāj baru. Visvecākais zināmais drils ir nodzīvojis līdz 46 gadiem.[4]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Drilam daļa sistemātiķu izšķir 2 pasugas,[2] tomēr šo iedalījumu neatzīst visi sistemātiķi.[3]
- Kontinentālais drils (Mandrillus leucophaeus leucophaeus)
- Bioko drils (Mandrillus leucophaeus poensis)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ IUCN: Mandrillus leucophaeus
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «ARKive: Drill (Mandrillus leucophaeus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 14. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 1. augustā. Arhivēts 2015. gada 14. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 «Primate Info Net: Mandrillus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 7. septembrī. Skatīts: 2015. gada 1. augustā.
- ↑ ADW: Mandrillus leucophaeus