Džiudžitss

Džiudžitss

Džiudžitsa nodarbība kādā Japānas skolā ap 1920. gadu.
Nosaukuma oriģināls	柔術
Citi nosaukumi	džiudžits, džiu džitsu, džu-džutsu, džu-džitsu
Izcelsmes valsts	Japāna
Pamatlicējs	Nav zināms; adoptēja samuraji
Pazīstāmie meistari	Dzigaro Kano
Izveidošanas datums	aptuveni 16. gadsimtā
Priekšteci	Samuraju cīņas mākslas
Pēcnācēji	Aikido, Hapkido, Džudo, Brazīļu džiudžitss
Olimpiskās spēles	nē

Džiudžitss^[1] (japāņu: 柔術, jūjutsu; audio (palīdzība·info), IPA: [ˈdʑɯː.dʑɯ.tsɯ]) ir japāņu cīņas sporta veids. Burtiski ‘džiudžitss’ var tulkot kā ‘elastīgā māksla’. Džiudžitss ir cīņas māksla, kurā uzsvars tiek likts uz savas elastības attīstīšanu un pretinieka uzbrukuma enerģijas izmantošanu savai aizsardzībai. Džiudžitss aptver teju vai visus cīņas paņēmienu veidus — metienus, sitienus, spērienus, satvērienus, žņaugšanas tehniku un sāpju paņēmienus, tāpēc tas bieži tiek uzskatīts par vienu no visefektīvākajiem pašaizsardzības veidiem.

Džiudžitss radies feodālajā Japānā kā neapbruņota samuraja pašaizsardzības māksla, iespējams arī pret smagi apbruņotu pretinieku vai arī pret vairākiem uzbrucējiem. Pirmās džiudžitsa skolas parādījās 16. gadsimtā. 17. gadsimtā Japānā pēc vairākiem pilsoņu kariem iestājās ilgi gaidīts miers. Sākās džiudžitsa attīstība un vairāku tā virzienu un skolu (ryu) veidošana.

19. gadsimta beigās Imperators Meidži sāka valsts reformu, kas bija vērsta uz valsts modernizāciju. Oficiāli tika likvidēta samuraju kasta, tika aizliegts ikdienā nēsāt zobenu. Kopā ar armijas un ieroču modernizāciju džiudžitsa skolas zaudēja savu aktualitāti.

Daži meistari sāka džiudžitsa pielāgošanu jaunajiem nosacījumiem. Minētajā periodā no džiudžitsa ir attīstījušies tādi pasaulē populāri austrumu cīņu veidi kā džudo (pamatlicējs Dzigaro Kano; 1882. gadā) un aikido (pamatlicējs Morihejs Uešiba; 1920. gadā).

Tiem, kas turpināja senās tradīcijas, bija grūti izdzīvot radušajos apstākļos. Daudzas skolas pārtrauca darbību un džiudžitsa meistari pameta valsti, tādējādi aizsākot džiudžitsa izplatību visā pasaulē.

Tradicionālā japāņu džiudžitsa bāzes tehnika ietver sevī šādus elementus — atbrīvošanos no satvērieniem (aiz rokas, kimono atloka, matiem, elkoņa, pleca un tā tālāk), metienus (pāri gurniem, pleciem un tā tālāk), sitienu tehniku (ar rokām, kājām, elkoņiem, ceļgaliem), sāpju un žņaugšanas paņēmienus, partera elementus (cīņa uz zemes), aizsardzību pret uzbrukumiem ar nazi, nūju, pistoli, kā arī aizsardzību pret žņaugšanu. Obligāti tiek apgūta pareiza kritienu tehnika.

Džiudžitsa skola savus audzēkņus iedala divās kategorijās: mācekļa pakāpēs (KYU) un meistara pakāpēs (DAN). Tradicionāli mācekļiem tiek piešķirtas KYU pakāpes no piektā līdz pirmajam KYU. Piektais KYU (dzeltenā josta) ir zemākā mācekļa pakāpe. Tai seko 4 KYU (oranžā), 3 KYU (zaļā), 2 KYU (zilā), 1 KYU (brūnā). Iegūstot pirmās pakāpes melno jostu (1.DAN) melno jostu, skolnieks no mācekļa kļūst par meistaru. Pavisam pastāv 10 pakāpju melnās jostas (1.-10.DAN).

Var teikt, ka līdz mūsdienām džiudžitss ir attīstījies trijos virzienos — klasiskajā, sportiskā un praktiskajā. Tradicionālas jeb klasiskās džiudžitsa skolas aptver novirzienus, kuros šo cīņas māku apgūst saskaņā ar konkrētās skolas tradīcijām un kanoniem. Sportiskā virzienā praktizē galvenokārt sitienu un cīņu tehnikas, kas ir atļautas pēc sacensību noteikumiem. Praktiskajā virzienā uzsvars ir uz pašaizsardzību un bieži tiek izmantotas ne tikai tradicionālas džiudžitsa tehnikas, bet arī tehnikas no džudo, sambo, boksa, muai tai, karatē un citām cīņām. Šajā virzienā, atšķirībā no sporta, parasti izmanto visu džiudžitsa tehnikas arsenālu — no sitieniem un metieniem līdz sāpju paņēmieniem un ieročiem.

• Aikido
• Džudo
• Karatē

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džiudžitss

• International Ju-Jitsu Federation
• Jiu Jitsu International Arhivēts 2011. gada 21. jūlijā, Wayback Machine vietnē.