Gladiators

Šis raksts ir par seno karotāju. Par filmu skatīt rakstu Gladiators (filma).

Gladiators bija cīnītājs Senajā Romā, kas publikas izklaidēšanas nolūkos iesaistījās cīņā par dzīvību ar citiem cīņas dalībniekiem vai savvaļas dzīvniekiem. Par gladiatoriem bieži vien kļuva vergi, kuri bija izdarījuši tādus ļoti smagus pārkāpumus kā bandītisms, zagšana, ļaunprātīga dedzināšana, nodokļu nemaksāšana vai sacelšanās pret savu saimnieku.^[1] Par visu laiku zināmāko gladiatoru tiek uzskatīts Spartaks, kurš krita gūstā karā ar romiešiem. Vārds "gladiators" cēlies no latīņu vārda "gladius", kas nozīmē "zobens". Vairums gladiatoru izmantoja zobenu kā vienu no svarīgākajiem aizsardzības līdzekļiem.

Ir izpētīts, ka Romas impērijā bija vairāk kā 100 gladiatoru skolu.^[2] Slavenākās skolas bija „Capua”, kur tika apmācīts arī Spartaks, un skola Pompejā, kura tika apbērta Vezuva izvirduma laikā. Viena no lielākajām skolām tika nodibināta Ravennā. Romā bija 4 nozīmīgas skolas: Ludus Magnus (visnozīmīgākā no četrām), Ludus Dacus, Ludus Gallicus un Ludus Matutimus (skola, kurā apmācīja gladiatorus cīņā ar dzīvniekiem). Gladiatoru skolās bija ļoti laba disciplīna. Šajās skolās piedalījās arī brīvprātīgie. Tie parakstīja līgumu ar gladiatora pārvaldnieku. Līgumā viņi minēja, kādus ieročus vēlas izmantot un kādu samaksu vēlas saņemt, tas viss arī viņiem tika dots. Brīvprātīgajiem bija jāiet pie dakteriem noteikt fizisko ekspertīzi, lai pārliecinātos, vai viņi ir fiziski gatavi apmācībai. Kamēr cilvēks bija gladiators, viņš saņēma augstu un kvalitatīvu medicīnisko gādību. Brīvprātīgajiem tika arī piedoti visi parādi. Nāves gadījumā bija garantētas cienīgas bēres un kompensācija ģimenei. Kā likums gladiatoriem, vergiem, noziedzniekiem bija tetovējums kā iezīmēšanas veids uz sejas, kājām un arī uz rokām (leģionāriem bija tāpat, bet tikai uz rokām). Šī aizzīmēšana turpinājās, līdz imperators Konstantīns aizliedza tiem tetovēt uz sejas. Gladiatoru apmācība tika sadalīta vairākos līmeņos. Līmeņi tika dēvēti par mācību šķēpiem. Bija pirmais šķēps, otrais šķēps un tā tālāk. Gladiators, kurš bija pabeidzis apmācību, bet vēl nebija cīnījies arēnā, tika dēvēts par iesācēju. Vīnes Universitātes antropoloģijas nodaļas profesori Fābians Kancs un Karls Grosšmits veica pētījumus, atklājot, ka gladiatoriem bija īpašs uzturs, kas sastāvēja galvenokārt tikai no dārzeņiem - miežiem, pupām un kaltētiem augļiem, vērsts nevis uz muskuļu masas, bet tauku slāņa palielināšanu. Tauku slānis darbojās kā dabiskais vairogs pret dūrieniem un cirstām brūcēm.^[3]

Gladiatori visbiežāk bija nebrīvi cilvēki (nosodīti noziedznieki, karagūstekņi vai vergi). Daži gladiatori bija brīvprātīgie, kuri piederēja pie ļoti zemas iedzīvotāju kārtas. Tie bija ar mieru pieņemt vergu stāvokli, lai gūtu naudas apbalvojumus vai arī popularitāti sabiedrības acīs. Kad kāds kļuva par gladiatoru, viņš nekavējoties tika pasludināts ārpus likuma un definēts kā nerespektējams pilsonis. Brīvprātīgie gladiatori arī reizēm konkurēja arēnā, lai gan šāda veida iecelšana par gladiatoru bija aizliegta ar likumu. Tie nedzīvoja ar pārējiem gladiatoriem un sastādīja izklaides speciāli, paslepenu formu (kā darīja ārkārtīgi retās gladiatoru arēnā konkurējošās sievietes).^[4] Sievietes lielākoties tika sūtītas cīņā ar punduriem. Apmācītiem gladiatoriem bija iespēja kļūt brīviem, ja vien tie to nopelnīja. Profesionālie cīkstoņi varēja iegūt lielu naudas daudzumu un koka šķēpu, kas simbolizēja viņu brīvību. Atbrīvotie gladiatori varēja turpināt cīnīties par naudu, bet bieži tie kļuva par treneriem gladiatoru skolās vai arī par bagātu pilsoņu miesassargiem.

Gladiatoru cīņas Kolizejā vai kādā citā ietilpīgā amfiteātrī, kur skatītāju skaits sniedzās vairākos tūkstošos, bija pati iecienītākā izprieca Romā. Tās bija radušās no etrusku bēru rituāla, kurā kādreiz upurēja cilvēkus. Laika gaitā, rituālam mainoties, upurus nenogalināja uzreiz, bet lika tiem ar zobeniem cīnīties pie kapa. Cīņas uzvarētājs palika dzīvs. Romieši šādas cīņas pirmoreiz noskatījās 264. gadā p.m.ē. Vēršu tirgū (Forum Boarium) Bruta Peresa bērēs, kur cīnījās trīs gladiatoru pāri. 2. gadsimtā p.m.ē. cīņām zuda saistība ar mirušo kultu un tās pārtapa par populārām izrādēm. 200. gadā p.m.ē. jau 4 dienas cīnījās 45 gladiatoru pāri, bet 183. gadā p.m.ē. — 60. Imperatora Trajāna laikā 113. gadā p.m.ē. cīņās piedalījās 4941 gladiatoru pāris. Cīņa parasti beidzās ar viena gladiatora nāvi, taču publika varēja arī apžēlot zaudētāju, ja viņš izsauca tās apbrīnu.^[5]

Gladiatoru cīņā var izdalīt trīs posmus. Pirmajā viņi aktīvi uzbrūk viens otram, līdz viens gladiators tiek ievainots. Otrajā posmā ievainotais gladiators cenšas turēties no uzbrucēja pa gabalu. Trešajā, izšķirošajā posmā, abi nosviež ieročus, vairogus un saķeras tuvcīņā. Tas izskatās dramatiski, taču nav nāvējoši. Ja arī sākotnēji gladiatori cīnījās pa īstam, tad jau mūsu ēras 2. gadsimtā gladiatora sagatavošana izmaksāja ļoti dārgi un viņa nogalināšana būtu izšķērdība.^[6]

Pamatraksts: Retiarijs

Retiarijs (latīņu: retiarius) bija vismazāk aizsargāts, lai gan viņam bija galerus, kas aizsargāja kaklu un kreiso plecu. Viņa priekšrocības bija ātrums un kustīgums. Retiarijs parasti centās sagūstīt pretinieku ar tīklu un tad dūra ar trīsžuburi garā kātā.

Pamatraksts: Skisors

Par skisoru (latīņu: scissor) dēvētais gladiators ar pusmēness formas nazi pie kreisās rokas bruņām bija ļoti bīstams pretinieks. Šis nazis bija abpusēji griezīgs, ar to varēja gan durt, gan šķelt. Skisoram nebija vairoga, toties ļoti smagas ķēžu bruņas, kas kopā ar roku bruņām padarīja viņu par smagāko starp visiem gladiatoriem. Tāpēc viņš cīnoties arēnā ātri nogura.

Pamatraksts: Hoplomakuss

Gladiatoru, ko dēvēja par hoplomakusu (latīņu: hoplomachus), priekšrocība bija šķēps, kas derēja gan duršanai, gan mešanai. Savukārt mazais vairogs nenodrošināja labu aizsardzību. Reizēm gladiators cīņas laikā pazaudēja šķēpu un tad bija spiests turpināt cīņu tikai ar dunci.

Pamatraksts: Trakss

Traksam (latīņu: thrax) bija īpašs, izliekts zobens, ar kuru varēja sasniegt pretinieku vietās, kur nebija iespējams piekļūt ar taisno zobenu. Taču ar mazo vairogu nevarēja efektīvi aizsargāt kājas. Tāpēc viņš valkāja ļoti augstus kāju aizsargus - no potītes līdz augšstilbam. Traksa bruņucepuri greznoja grifa figūra. Grifs bija mītisks dzīvnieks ar lauvas ķermeni, ērgļa galvu un spārniem.

Pamatraksts: Murmilons

Murmilons (latīņu: murmillo) bija viens no vissmagāk bruņotajiem gladiatoriem. Viņa ovālais vairogs bija izliekts un tāpēc labi aizsargāja ķermeni no sāniem. Taču tāda vairoga nēsāšanai vajadzēja daudz spēka. Šādi bruņots gladiators parasti cīnījās ar traksu, tad skatītāji dzīvi apsprieda dažāda veida vairogu priekšrocības. Imperators Domiciāns, kam ļoti patika murmiloni, reiz lika sakropļot kādu skatītāju, kurš pārāk dedzīgi bija paudis sajūsmu par traksu^{[nepieciešama atsauce]}.

Jātnieks zirgā jeb eques ievadīja dienas cīņas arēnā. Šis gladiators iesāka cīņu zirgā, bet vēlāk, kad bija aizmetis savu šķēpu, tam ar zobenu bija jācīnās kājniekos. Viņa priekšrocība bija zirga ātrums un iespēja nogalināt pretinieku no liela attāluma ar šķēpa metienu. Tomēr jātnieks bija slikti aizsargāts, jo trūka, piemēram, kāju aizsargu. Tāpēc viņš paļāvās uz savu ātrumu un veiklību.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gladiators

• BBC Ziņas: Turcijā atrast gladiatoru kauli (angliski)

Autoritatīvā vadība GND: 4157398-5 NKC: ph120567