Aleksandrs Laime

Aleksandrs Laime Fotokolāža ar Aleksandru Laimi un Anhela ūdenskritumu fonā Personīgā informācija Dzimis 1911. gada 9. jūlijā Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) Miris 1994. gada 21. martā (82 gadi) Kanaima, Venecuēla Tautība latvietis Bērni Aleksandrs Laime jaunākais

Aleksandrs Laime (dzimis 1911. gada 9. jūlijā Rīgā, miris 1994. gada 21. martā Kanaimā, Venecuēlā) bija latviešu ceļotājs un pētnieks, pirmais cilvēks, kurš ar kājām sasniedzis Anhela ūdenskritumu Venecuēlā.^[1] Dienvidamerikā atklātai upei, uz kuras atrodas pasaulē augstākais ūdenskritums, devis Latvijas upes Gaujas vārdu.

Aleksandrs Laime dzimis 1911. gada 9. jūlijā Rīgā, drēbnieka ģimenē. Uzaudzis Grīziņkalnā. Jau agrā bērnībā aizrāvies ar piedzīvojumu romāniem, dēkainu ceļojumu aprakstiem un kuģniecību. Pusaudža gados vasaras bieži pavadījis Vecgulbenē. 15 gadu vecumā Ķīšezerā apguvis burāšanas pamatus un kopā ar dažiem draugiem zagtā burulaivā aizkuģojis līdz Liepājai. Tālākos nodomus doties uz Zviedriju izjauca vētra, kas kuģotājus izdzina Sāmsalas krastos.^[1] 16 gadu vecumā ar vilcienu devies uz Parīzi un vienatnē apceļojis Franciju. Nokļuvis Marseļā, kur uzkāpis uz kāda tirdzniecības kuģa klāja un devies uz Ēģipti. Dzīvojis Kairā un mācījies Azanšerifa musulmaņu skolā, kamēr vecāki neatsūtīja naudu atceļam uz Rīgu.^[1]

Pēc atgriešanās Rīgā uzsācis mācības Rīgas Valsts tehnikumā, apgūstot mērnieka arodu. Vēlākos gados nereti apgalvojis, ka ir studējis Latvijas Universitātē, tomēr augstskolas studentu sarakstos viņa vārda nav. 1936. gadā kopā ar draugu devās burājumā līdz Dancigai, kur pārsēdās kajakos un devās cauri Polijai ar mērķi nokļūt Melnajā jūrā. Rumānijas robežsargu atrunāts, ar velosipēdu devās uz Parīzi. 1939. gadā devās burājumā no Rīgas uz Āfriku, bet saistībā ar Otrā pasaules kara sākumu tika aizturēts Ķīlē. Vēlāk nokļuva Anglijā. Ceļoja cauri Āfrikai līdz Keiptaunai, kur kļuva par matrozi uz tirdzniecības kuģa. Kuģoja uz ASV un Kanādu, līdz 1940. gadā izkāpa krastā Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā, šajā valstī arī pavadīja visu atlikušo mūžu.^[1]

Sākotnēji Venecuēlā strādāja valsts ceļu būves dienestā kā topogrāfs. Vēlāk darbojās gan naftas ieguves firmā Socony, gan Ričmondas dimantu uzņēmumā, gan Ingenerie de Orinoko.

1942. gadā pirmo reizi nokļuva Kanaimā, kur apmetās uz dzīvi. Cieši sadraudzējās ar vietējiem pemonu cilts indiāņiem. Kopā ar dažiem eiropiešu partneriem sāka attīstīt tūrismu Kanaimā. Būvēja lidlauku, tūristu mītnes un organizēja ekskursijas cauri džungļiem. Nodarbojās arī ar zelta un dimantu ieguvi apkārtnes upēs. Tomēr ir grūti pateikt, cik daudz un vai vispār Laime kaut ko atrada. Vietējo indiāņu vidū gan klīda leģendas par Laimes neticamo bagātību, un viņš tika dēvēts par "dimantu karali".

Laime kļuva slavens kā pirmais zināmais cilvēks, kas kājām sasniedzis pasaulē augstākā — Anhela ūdenskrituma — pakāji. 1949. gadā Laime kā ceļvedis un tulks bija amerikāņu žurnālistes Rutas Robertsones un žurnāla National Geographic ekspedīcijas sastāvā, kas pārmērīja Anhela ūdenskrituma augstumu. 1955. gadā viņš kopā ar indiāņu pavadoni pirmo reizi uzkāpa Kanaimas plato un sasniedza amerikāņu lidotāja un ūdenskrituma atklājēja Džimija Eindžela avarējušo lidmašīnu. Izpētot plato virsotni, viņš līdz tam nezināmajām upēm devis Latvijas upju vārdus.

Pēckara gados īslaicīgi bijis precējies ar Vilmu Foldāts. Viņiem piedzima dēls Aleksandrs Laime jaunākais. Aleksandrs Laime dzīvoja pašceltā būdā Orhideju salā Kanaimā, visu mūžu saglabāja Latvijas pilsonību. 1989. gadā viņu pirmo un vienīgo reizi apmeklēja filmēšanas grupa no Latvijas Anša Epnera vadībā. Aleksandrs Laime mira 1994. gada 21. martā no sirdstriekas. Pēc viņa nāves zem viņa būdas grīdas tika atrasta aprakta bundža ar aptuveni 20 000 ASV dolāru.

2011. gadā Krievijas režisors Vladislavs Ščepins uzņēma dokumentālo filmu "Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti", to demonstrēja arī Latvijā.^[2][3]

2021. gadā bērnu rakstniece Luīze Pastore uzrakstīja grāmatu "Laimes bērni", balstītu uz viņa biogrāfijas faktiem.^[4]

• Pazīstamākie latviešu pētnieki Arhivēts 2011. gada 18. maijā, Wayback Machine vietnē.