Haiku

Haiku^[1] arī hoku^[2] (hokku) jeb haikas ir Japānai raksturīga, īpaša, īsa bezatskaņu dzejas forma, kas savas uzbūves ziņā līdzinās tankai, tikai bez divām pēdējām rindām, tātad tā sastāv tikai no 17 zilbēm, veidojot 5 — 7 — 5 zilbju trīsrindi.^[2] Haiku žanrs pastāv kopš 16. gadsimta, par vienu no pirmajiem autoriem tiek uzskatīts budistu mūks Moritake Arakida.

Efemeritāte ("īslaicība, gaistošums") ir pamatelements japāņu estētiskajos ideālos, to vidū mono no aware (literāras atmosfēras veids, apmēram, "nojausma, ka tas neilgs mūžīgi"), wabi-sabi — galvenais japāņu estētiskais ideāls, kas atzīst lietu laicīgumu/novecošanu^{[p 1]} un, citu lietu vidū, izceļ lietu defektus kā estētiski baudāmus, tāpat arī iki, kas ir uzvedības/modes ideāls (atšķirībā no wabi-sabi tiek attiecināts uz cilvēkiem), kas kā galveno vērtību uzsver nesamākslotību (no tā izrietoši, arī efemeritāti).

Haiku līdz ar to iederas starp japāņu ideāliem, atainojot mirkli, kas savā būtībā ir efemērs — īslaicīgs, pagājis un nekad vairs neatkārtosies.

Haiku tiek ietverts īss spēcīga pārdzīvojuma mirklis saistībā ar kādu dabas tēlu un mūžības apjautu. No 16. gadsimta līdz pat mūsu dienām haiku žanrs tradicionāli ir saglabājis abus žanra noteikumus — 17 zilbes un sezonas vārdu. Sezonas vārds (kigo) norāda uz noteiktu gadalaiku, veidojot haiku jēdzienisko telpu. Katram gadalaikam ir savs, noteikts sezonas vārds, kas ir kā norāde uz cilvēku pasaules un dabas saistību caur pavasara, vasaras, rudens un ziemas maiņu. Līdz ar to gadalaiks ir galvenais haiku tēlu sistēmas komponents, iesaistot cilvēka dzīves norises, pārdzīvojumus dabas mūžīgajā riņķojumā. Kāda cilvēka dzīves šķautne tiek sasaistīta ar mūžību, nemitīgajai dabas kustībai līdz pievienojas cilvēka dvēseles izjūtas. Ja sezonas vārds haiku dzejolī akcentē komisko, vispārējo plānu, tad otrais haiku tēlu sistēmas plāns ir konkrētais, priekšmetiskais. Abu plānu pretstatījums ļauj uzdzirkstīt apjausmai par savstarpējo sakarību, saistību. Haiku nevar būt gadījuma detaļu, lieku vārdu, jo dzejas telpa ir pārāk maza. Tā ir filozofiska dzeja. No vienas puses, haiku tēli tiek uztverti paši par sevi. Bambusa lapa, putns, migla un klints eksistē — ir. Tie pastāv kā bambusa lapa, putns, migla un klints. Mūžīgajā formu un norišu mutulī tie ir tādi ar savu mūžības pirmenerģiju. Dziļākā kontekstā haiku tēli sasaista dzejolī pat nenosauktu asociāciju plūsmu par visa esošā harmoniju. Īpašo haiku harmoniju rada senķīniešu daoisma mācības un japāņu dzenbudisma filozofijas sakausējums, kas vairāk vai mazāk ietverts haiku. Haiku tradicionālajā dzenbudisma garā mēģina radīt impulsus dvēseles ceļam uz apskaidrību — satori. Viss pasaulē ir darbībā, plūsmā un mijiedarbībā. Katra darbība, mijiedarbība ir saistīta ar savu Dao — iekšējo kosmisko ceļu.

To visu ievērojot, japāņi izveidoja šo dzejas formu, kura pazīstama nu jau visā pasaulē, lai gan ne visiem pilnībā saprotama un izprotama. Izcilākie haiku meistari ir Macuo Basjo (1644—1694), Busons Josa (1716—1793), Isa Kobajasi (1762—1827) u.c. Haiku dzejiskā forma šodienas kultūrā kļuvusi par vienu no tautas mākslas veidiem. Haiku pazīstamas nu jau gandrīz visā pasaulē. Šķiet, haiku būtību var izprast tikai paši japāņi, jo tās dzejo pēc tikai viņiem izprotamiem uzskatiem. Uzskatus kontrolēja galvenokārt dzenbudisms, kuru arī, iespējams, var izprast un pilnībā saprast tikai īsts japānis. Iespējams, tāpat kā latvieši — tautasdziesmas.

Viens no ievērojamākajiem angļu valodas haiku rakstniekiem ir Kanādas latvietis Juris Švēde. Latvijā haiku tulkoja un popularizēja Guna Eglīte (23.08.43. — 30.11.08.) Kopš 1998. gada haiku raksta arī Latvijā. Izdotas vairākas grāmatas, funkcionē trīs haiku mājaslapas. Redzamākie autori: Jānis Anmanis, Gvido Drage, Valdis Jansons, Jānis Pētersons, Raivo Sabulis, Sniegaroze.

1. ↑ Wabi-sabi pamatā esošais "laicīguma/nemūžības" koncepts^[3] (japāniski - 無常 mujō (mudžō); mu - "nav", džō - "mūžīgs") ir japāņu versija Budisma konceptam anicca/anitya, kas apzīmē to pašu.