Eiboja
| Eiboja | |
|---|---|
 Halkidas krastmala | |
  Eiboja  Eiboja | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Egejas jūra |
| Koordinātas | 38°30′N 24°00′E / 38.5°N 24°EKoordinātas: 38°30′N 24°00′E / 38.5°N 24°E |
| Arhipelāgs | Egejas salas |
| Platība | 3 684 km² |
| Garums | 180 km |
| Platums | 6 - 50 km |
| Augstākais kalns |
Dirfiss 1 743 m |
| Administrācija | |
 Grieķija | |
| Perifērija | Centrālās Grieķijas |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 191 206 (2011) |
 Eiboja Vikikrātuvē | |
Eiboja (grieķu: Εύβοια) ir, pēc Krētas, otra lielākā Grieķijas sala. No kontinentālās Beotijas Eiboju atdala Eiripa šaurums.
Sala ir Tesālijas grēdas pagarinājums dienvidaustrumu virzienā. Augstākā virsotne - 1743 metrus augstais Dirfiss. Jau no seniem laikiem biezāk apdzīvots ir uz kontinentu vērstais salas rietumu krasts, austrumu krasts ir klinšains, bez dabiskām ostām.
Senākie salas iedzīvotāji bija abanti. Sengrieķu laikos sala bija pazīstama kā Makrisa, Doliče, Abantija, Hellopija. Ievērojamākās Eibojas pilsētas bija Halkida un Eretreja. Halkida nodibināja vairākas kolonijas Sicīlijā un Itālijā. Eibojas grieķu alfabēta variants caur Kūmām pie Neapoles nokļuva Romā un kļuva par pamatu latīņu alfabētam. Abas pilsētas vairākos karos, nostiprinoties Atēnām, pamazām zaudēja ietekmi. 322. gadā pirms mūsu ēras salā mira Aristotelis. 2. gadsimtā pirms mūsu ēras Eiboja nokļuva Romas republikas sastāvā. 14. gadsimtā Eiboja nokļuva Venēcijas valdījumā. 1470. gadā tā nonāca Osmaņu impērijas sastāvā, līdz 1830. gadā nodibinājās neatkarīgā Grieķijas valsts.
Senatnē Eibojā ieguva dzelzi un varu, bet mūsdienās - magnezītu, lignītu un niķeli. Arī mūsdienās, tāpat kā senatnē, salā iegūst marmoru.
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eiboja.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
 | Šis ar Grieķiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|