[go: up one dir, main page]
Pāriet uz saturu

Origens

Vikipēdijas lapa
Origēns
Origēns
Personīgā informācija
Dzimis 184. gadā
Aleksandrija
Miris 254. gadā
Tire, Libāna (Romas Impērija)
Vecāki Leonīds no Aleksandrijas
Vispārīgā informācija
Nozīmīgas idejas hermeneitika, pārdzimšana
Ietekmējies no Aleksandrijas Klements
Valoda grieķu

Origēns (grieķu: Ὠριγένης, Ōrigénēs) vai Origēns Adamantijs (grieķu: Ὠριγένης Ἀδαμάντιος, Ōrigénēs Adamántios; 184/185 – 253/254),[1] bija agrīns kristiešu teologs un ražīgs rakstītājs. Askēts un "baznīctēvs" Origēns grieķu valodā interpretēja un apcerēja svētos rakstus. Viņa darbus mūsdienās reizēm definē kā tekstuālais kriticisms, ekseģēze, hermeneitika, filosofija vai arī sludināšana.

Vulgātas autors Hieronīms nosaucis Origēnu par "lielāko baznīcas vadītāju pēc apustuļiem," bet vairāki Origēna viedokļi tika apstrīdēti un Katoļu baznīca viņu neiecēla svēto kārtā, jo nesakrita ar apustuļu, īpaši Pāvila un Jāņa mācībām. Viņa mācības par reinkarnācijai līdzīgu dvēseles eksistenci pirms ieņemšanas "līdz viss būs atjaunots" (Apustuļu darbi 3:21; apokatastasis),[2] un par ariānismam līdzīgu Dieva Dēla pakārtošanu Dievam Tēvam bija īpaši strīdīgas.

Etimoloģija

Origēna grieķu vārds Ōrigénēs (Ὠριγένης) nozīmējot "Hora bērns" (no Ὧρος, "Hors" un γένος, "dzimis").[3] Viņa iesauka (cognomen) Adamantios (Ἀδαμάντιος) esot no grieķu adámas (ἀδάμας), ar nozīmi "nelokāms".[4]

Dzīve

Jaunība

Origēna skolotājs Aleksandrijas Klements aizstāvot kristietību darbā Protrepticus apstrīdēja orfismu un citus grieķu ticējumus.

Origēns piedzima Aleksandrijā kristīgā ģimenē. Viņa tēvs Leonīds Origēnam nodrošināja hellēnismam raksturīgu izglītību. 202. gadā tēvu nogalināja kristīgo vajāšanā Septimija Severa valdīšanas laikā. Cēzarejas Eisebijs rakstījis, ka Origēns arī vēlējies mocekļa nāvi, bet māte atturēja noslēpot Origēna drēbes. Pēc Leonīda nāves par Origēnu rūpējās kāda dižciltīga un bagāta sieviete.[5]

Cēzarejas Eisebijs stāstījis, ka in 203. gadā Origēns esot atjaunojis ticības mācības skolu Aleksandrijā, kur Aleksandrijas Klements mācijis pirms Romas imperatora Severa vajāšanas.[6][7] Origēns esot atbalstījis vajātos kristiešus līdz bīskaps, vēlāk koptu pāvests, Aleksandrijas Dēmetrijs Orīgēnam norādījis nodarboties tikai ar doktrīnu.

Askētisms un ceļojumi

Origēns esot pārdevis savu bibliotēku un askētiski dzīvojis.[8][8] Cēzarejas Eisebijs stāstījis, ka svēto rakstu iedvesmots,[9] Origēns sevi kastrējis.[10] Sholastiķis Pjērs Abelārs un citi viduslaiku teologi, kā arī mūsdienu vēsturnieki rakstījuši par šo notikumu.[11][12][13][14][15][16] Imperatora Karakallas valdīšanas laikā Origēns viesojies Romā, bet neizglītotais Pāvests Zefirīns sagādājis vilšanos un Origēns atgriezās Aleksandrijā un kopā ar bīskapu Heraklasu turpinājis mācīt katehētus.[17] Ap 214. gadu Origēns esot ceļojis uz "Arābiju" un Petru. Kad 215. gadā bija nemieri Aleksandrijā un imperators Karakalla atriebās izraidot "ārzemniekus", Origēns kopā ar Ambroziju pārcēlās uz Cēzareju. Neordinētais Origēns sludināja un skaidroja svētos rakstus Jeruzalemes Aleksandra un Cēzarejas Teoktistusa bīskapu uzdevumā. Ambrozijs esot nodrošinājis Origēnu ar vismaz septiņiem manuskriptu pierakstītājiem.

Strīds ar Aleksandrijas Dēmetriju

Bīskaps Dēmetrijs (12. Koptu Pāvests)

Aleksandrijas bīskaps Dēmetrijs apstrīdēja Origēna ordināciju citā diecēzē (Palestīnas Caesarea Maritima)[18] un vairākas nesaskaņas piespieda Origēnu pārcelties uz Palestīnu. Ap 230. gadu Origēns esot "liktenīgi" kādā uzdevumā nosūtīts uz Grieķiju un aizkaitinājis Dēmetriju. Dēmetrijam nepatika sludināšana bez ordinācijas. (Dēmetrijs esot bijis pirmais, kurš Ēģiptē ieviesa bīskapa tiesības ordinēt.) Metropolīts esot sasaucis kopienas vecākos un panācis Origēna izraidīšanu no Aleksandrijas. Origēns 231. gadā apmetās Palestīnas Cēzarejā pie drauga un bīskapa Theoctistus.[19] Pēc Demētrija nāves bīskaps (koptu pāvests) Heraclas pārņēma Origēna skolas vadību un par to laiku Cēzarejā Origēns sarakstīja vairākus traktātus.[20] Trīs gadus vēlāk imperatora Maksimīna Traksa (235-8) vajāšanas dēļ viņš patvērās pie Kapadokijas bīskapa Firmiliana. Pēc Maksimīna nāves Origēns atgriezās Palestīnā un strīdos ar Pāvestu Fabiānu un vairākiem bīskpapiem aizstāvējis savu "ķecerību".

Imperatora Decija vajāšana un Origēna nāve

Ap 250. gadu Romas imperators Decijs, ticēdams, ka pandēmiju izraisīja kristiešu burvība un nevēlēšanās pieņemt imperatora dievišķumu, uzsāca kristiešu vajāšanu un Origēns esot cietis.[21][22] Eisēbijs aprakstījis[23] Origēna spīdzināšanu.[24] Origēns esot trīs gadus vēlāk nomiris no ievainojumiem.[25] Svētais Hieronīms esot atstāstījis leģendu, ka Origēns nomiris 69 gadu vecumā un aprakts Tirē.[26]

Darbi

Vecās Derības versijas un to redakciju saistības attēlotas. LXX norāda uz Septuagintu.

Pieņemts, ka Origēns bija agrīnās baznīcas dižākais "tekstuālais kritiķis", atbildīgs par vērienīgo "seškārtīgo" Hexapla Veco Derību sešu versiju (valodu) salīdzinājumu. Origēns vārdu pa vārdam salīdzināja grieķu Septuagintu ar "oriģinālo" senebreju versiju un citiem grieķu tulkojumiem.[27] Spriests, ka Origēna raksti, apkopojumi un ceļojumi plaši ietekmēja Jaunās Derības pielietojumu praktiski visās trešā gadsimta kristīgās baznīcās.[28][29] Origēna traktāts De principiis[30] (Principi) esot viens no pirmajiem filozofiskiem apcerējumiem par kristīgo dogmu.[31]

Ekseģēze un filozofija

Svētais Epifānijs esot saskaitījis 6000 Origēna darbus un iedevis sarakstu Eisēbijam, bet saraksts pazudis.[32][33][34] Pilnīgs Hexapla teksts arī pazudis, bet fragmenti esot atrasti Milānā un spriests, ka saglabājušies grieķu valodā vai latīņu tulkojumos no 205 līdz 279 Origēna sprediķi.[35][36][37][38][39][40] Origēna traktāts De principiis plaši pētīts kopš 4. gadsimta.[41] Ap 248. gadu Origēns uzrakstīja traktātu "Pret Kelsu" (grieķu: Κατὰ Κέλσου; latīņu: Contra Celsum), jo Kelss apgalvojis, ka Jēzus ar saviem "brīnumiem" bijis burvis.[42][43] Eisebijam esot bijušas apmēram simts Origēna rakstītās "vēstules", bet tikai trīs saglabājušās.[44][45]

Pieņemts, ka Origēns pamatā bijis platonists ar dažām stoiķu filozofijas idejām. Origēna kosmoloģija bija sarežģīta un strīdīga un iekļāva apgalvojumu par dvēseles eksistenci pirms ieņemšanas. Apgalvodams, ka dievišķais Logoss "runā" svētajos rakstos, Origēns apstrīdēja vairāku gnostiķu viedokli, ka Vecā Derība ir mazvērtīga. Ekseģēzē Origēns esot centies atklāt svēto rakstu "būtību" tulkojot īpašvārdus un "hermeneitiski" atklāt rakstos "dziļāku" vēsturisku nozīmi. Origēna izpratnē Dievs Tēvs bijis "apofātisks" jeb noliedošs un platonisks un strīdos piesaukts, lai argumentēt pret gnostiķiem par logosa pakārtojumu Dievam.[46][47][48] Origēna platoniskā eskatoloģija noliedza "vienkāršu"[49][50] mileniālismu.[51]

Anatēmas un lāsts

529. gadā imperators Justiniāns I slēdza hellēnistu filozofu skolas un akadēmijas[52] un 545. gadā ar ediktiem noliedza "atjaunošanu" (apokatastasis) un kādus desmit citus Origēna doktrīnus.[53][54] 553. gadā Justinians sasauca Piekto Konstantinopoles Koncilu, kuru tagad pazīst arī kā Otro Ekumēnisko Koncilu. Konstantinopoles patriarhs Eutikio un kādi 156 bīskapi piedalījās. Koncilā tika nosodīts ariānisms, nestoriānisms un monofizītisms.[55] Pāvests Vigīlijs oponēja un patvērās kādā Konstantinopoles baznīcā un nekad esot pieņēmis reinkarnācijas doktrīnas aizliegšanu.[56] Liecības par 553. gada koncilu ir strīdīgas, bet apgalvots, ka vairāki raksti, kas balstījās uz Origēna teoloģiju tika iznīcināti.[14][57][58] Teozofs Geddes MacGregor apgalvojis, ka Origēns mācījis par reinkarnāciju,[59] bet mūsdienu teologi strīdās par Origēna "dvēseļu pārvietošanās" rakstu nozīmi[60][61][62][63] un par pētījumiem, ka Origēna raksti aizspriedumaini tulkoti no grieķu uz latīņu valodas.[64][65][66]

Atsauces

  1. ↑ The New Catholic Encyclopedia (Detroit: Gale, 2003). ISBN 978-0-7876-4004-0
  2. ↑ Patrides, C. A. (October–December 1967). "The salvation of Satan". Journal of the History of Ideas 28 (4): 467–478. doi:10.2307/2708524. JSTOR 2708524. reprinted in C. A. Patrides. «'A principle of infinite love': The salvation of Satan». Premises and motifs in Renaissance literature. Princeton, New Jersey : Princeton University Press, 1982 [1967]. JSTOR 2708524.
  3. ↑ G. L. Prestige. «Origen: or, The Claims of Religious Intelligence». Fathers and Heretics (PDF). Bampton Lectures. London : SPCK, 1940. 43. lpp. Skatīts: 2009. gada 4. septembris.
  4. ↑ «adamant». Online Etymology Dictionary. Skatīts: 2014-08-20.
  5. ↑ Biogrāfija (latviski)
  6. ↑ Eusebius, Church History, VI.6. See Eusebius - Church History (Book VI).
  7. ↑ Joseph Trigg. Origen. Routledge, 1998.
  8. ↑ 8,0 8,1 Eusebius, Historia Ecclesiastica, VI.3.9
  9. ↑ et Mateja evaņģēlija 19:12|9: Ir einuhi, kas tādi piedzimuši no mātes miesām. Ir citi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir tādi, kas paši sevi lēmuši bezlaulībai Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saprast, lai saprot.
  10. ↑ Eusebius, Historia Ecclesiastica VI.8
  11. ↑ «The Love Letters of Abelard and Heloise: Letter III. Abelard to Heloise». Sacred-texts.com. Skatīts: 2014-04-24.
  12. ↑ Edward Gibbon, The History of the Decline and Fall of the Roman Empire, Chapter XV, footnote 97
  13. ↑ Keough, Shawn W. J. (2008). "Christoph Markschies, Origenes und sein Erbe: Gesammelte Studien. Texte und Untersuchungen zur Geschichte der altchristlichen Literatur 160". Bryn Mawr Classical Review 03 (30). Atjaunināts: 2009-01-25.
  14. ↑ 14,0 14,1 Ferdinand Prat. «Origen and Origenism». Catholic Encyclopedia. New York City : Robert Appleton Company, 1911. Skatīts: 2008-10-03.. The 1903 Catholic Encyclopedia does not report this.
  15. ↑ Henry Chadwick, The Penguin History of the Church: The Early Church, (New York: Penguin Books, 1993) 108-109.
  16. ↑ William Placher A History of Christian Theology: An Introduction, (Philadelphia: Westminster Press, 1983), p62.
  17. ↑ Aleksandrijas bīskaps Heraklass (angliski)
  18. ↑ Eusebius, Church History, VII14. See Eusebius - Church History (Book VI).
  19. ↑ Eusebius, Historia Ecclesiastica VI.26
  20. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p. 122
  21. ↑ Enemies of the Roman order: treason, unrest, and alienation in the empire. New York City : Routledge. 1992 [1966]. ISBN 0-415-08621-3.
  22. ↑ Shelley, Bruce L. (1995). Church History in Plain Language, 2nd ed. Dallas: Word Publishing. p. 86.
  23. ↑ Timothy David Barnes, Constantine and Eusebius, page 351, footnote 96 (Cambridge, Mass.; London: Harvard University Press, 1981) ISBN 0-674-16530-6
  24. ↑ «Eusebius, ''Ecclesiastical History'', Book 6, chapter 39». Christianbookshelf.org. Skatīts: 2014-04-24.
  25. ↑ Shelley, p. 86.
  26. ↑ Jerome. De Viris Illustribus (Jerome).
  27. ↑ Trigg, Joseoph W. - Origen - The Early Church Fathers - 1998, Routledge, London and New York, page 16. Retrieved 2 September 2015.
  28. ↑ C.G. Bateman, Origen’s Role in the Formation of the New Testament Canon, 2010. archive
  29. ↑ McGuckin, John A. "Origen as Literary Critic in the Alexandrian Tradition." 121-37 in vol. 1 of 'Origeniana octava: Origen and the Alexandrian Tradition.' Papers of the 8th International Origen Congress (Pisa, 27–31 August 2001). Edited by L. Perrone. Bibliotheca Ephemeridum theologicarum Lovaniensium 164. 2 vols. Leuven: Leuven University Press, 2003.
  30. ↑ «CHURCH FATHERS: De Principiis (Origen)». Newadvent.org. Skatīts: 2014-04-24.
  31. ↑ «Origen on Prayer - Christian Classics Ethereal Library». Ccel.org. 2005-06-01. Skatīts: 2014-04-24.
  32. ↑ Haer., lxiv.63
  33. ↑ Ecclesiastical History, VI., xxxii. 3; Eng. transl., NPNF, 2 ser., i. 277
  34. ↑ Epist. ad Paulam, NPNF, vi. 46
  35. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p124.
  36. ↑ And possibly the extra 74 homilies on the Psalms. Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p124.
  37. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p125
  38. ↑ «Greek text found of Origen’s homilies on the Psalms! at Roger Pearse». Roger-pearse.com. 2012-06-11. Skatīts: 2014-04-24.
  39. ↑ «Lorenzo Perrone About Origen’s Newly Discovered Homilies on the Psalms». Alin Suciu. 2012-06-12. Skatīts: 2014-04-24.
  40. ↑ Joel C. Elowsky (editor), John 1-10. Ancient Christian Commentary on Scripture: New Testament, Voliume 4a., page xix, (InterVarsity Press Academic, 2007). ISBN 978-0-8308-1489-3
  41. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature(2010).p125
  42. ↑ See: E. R. Dodds, The Greeks and the Irrational.
  43. ↑ Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p127
  44. ↑ Historia ecclesiastica, VI, xxxvi.3; Eng. transl. NPNF, 2 ser. i.278-279.
  45. ↑ PG 17, 624-6; Ronald E Heine, 'The Alexandrians', in Frances Young et al, eds, The Cambridge History of Early Christian Literature, (2010), p126
  46. ↑ T. E. Pollard, Johannine Christology and the Early Church, page 95 (Society for New Testament Studies Monograph Series 13, Cambridge University Press, 1970). ISBN 978-0-521-07767-5
  47. ↑ Origen. «On Christ». De Principiis. Skatīts: 2012. gada 2. maijs.
  48. ↑ Kelly, Joseph F., The Origins of Christmas, Liturgical Press, 2004, p. 67-69.
  49. ↑ The New Schaff-Herzog Encyclopedia of Religious Knowledge, Vol.8, p. 273
  50. ↑ The Anchor Bible Dictionary (1997) article "Chiliasm", The Labyrinth of the World and the Paradise of the Heart (Johann Amos Comenius, ed. 1998) p. 42 and Jews and Christians: The Parting of the Ways, A.D. 70 to 135 (James D. G. Dunn, 1999) p. 52.
  51. ↑ «History of Dogma - Volume II - Christian Classics Ethereal Library». Ccel.org. 2005-06-01. Skatīts: 2014-04-24.
  52. ↑ [1]
  53. ↑ Apocatastasis 2. Opponents in New Schaff-Herzog Encyclopedia of Religious Knowledge, Vol_ I, Aachen Basilians at Christian Classics Ethereal Library
  54. ↑ Robert Sträuli. Origenes der Diamantene. Zurich : ABZ Verlag, 1987. 71, 355–357. lpp. ISBN 3-85516-005-8.
  55. ↑ Eutychius I (angliski)
  56. ↑ Kas aizliedza reinkarnāciju (latviski)
  57. ↑ Philip Schaff (redaktors). «The Anathemas Against Origen». Nicene and Post-Nicene Fathers: Series II, Volume XIV (The Seven Ecumenical Councils). Peabody, Massachusetts : Hendrickson Publishers, 1994 [1885]. ISBN 1-56563-116-1.
  58. ↑ Rowan A. Greer. Origen. New York City : Paulist Press, 1979. 3. lpp. ISBN 0-8091-2198-0.
  59. ↑ Geddes MacGregor. Reincarnation in Christianity: a new vision of the role of rebirth in Christian thought. Quest Books, 1978. 48–. lpp. ISBN 978-0-8356-0501-4. Skatīts: 2013. gada 22. maijs.
  60. ↑ For example, compare On Mathew, Ch.1
  61. ↑ Cf. Tertullian, A Treatise on the Soul, Ch.XXXII
  62. ↑ See Commentary on Matthew, Book XIII
  63. ↑ «Origen, Contra Celsum (248 CE). Book VII, Ch. XXXII. Frederick Crombie's translation into English is available online». Newadvent.org. Skatīts: 2014-04-24.
  64. ↑ St. Jerome. "To Avitus" (Letter 124). Translated by W.H. Fremantle, G. Lewis and W.G. Martley. From Nicene and Post-Nicene Fathers, Second Series, Vol. 6. Edited by Philip Schaff and Henry Wace. (Buffalo, NY: Christian Literature Publishing Co., 1893.) Revised and edited for New Advent by Kevin Knight.
  65. ↑ «Hieronymus_Stridonensis_cps2, Epistolae, 124, p0». Mlat.uzh.ch. Skatīts: 2014-04-24.
  66. ↑ Cross, F. L., and Elizabeth A. Livingstone. The Oxford Dictionary of the Christian Church (Second Edition). New York: Oxford University Press, 1984. p. 1009.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Origēns
Autoritatīvā vadība

Atsauces

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Origens&oldid=2510383"