denominativus

Latin

From dēnōminō (“to name, designate”) +‎ -īvus.

(Classical Latin) IPA^(key): /deː.noː.mi.naːˈtiː.u̯us/, [d̪eːnoːmɪnäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /de.no.mi.naˈti.vus/, [d̪enominäˈt̪iːvus]

dēnōminātīvus (feminine dēnōminātīva, neuter dēnōminātīvum); first/second-declension adjective

	masculine	feminine	neuter	masculine	feminine	neuter
	singular			plural
nominative	dēnōminātīvus	dēnōminātīva	dēnōminātīvum	dēnōminātīvī	dēnōminātīvae	dēnōminātīva
genitive	dēnōminātīvī	dēnōminātīvae	dēnōminātīvī	dēnōminātīvōrum	dēnōminātīvārum	dēnōminātīvōrum
dative	dēnōminātīvō	dēnōminātīvae	dēnōminātīvō	dēnōminātīvīs
accusative	dēnōminātīvum	dēnōminātīvam	dēnōminātīvum	dēnōminātīvōs	dēnōminātīvās	dēnōminātīva
ablative	dēnōminātīvō	dēnōminātīvā	dēnōminātīvō	dēnōminātīvīs
vocative	dēnōminātīve	dēnōminātīva	dēnōminātīvum	dēnōminātīvī	dēnōminātīvae	dēnōminātīva

“denominativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
denominativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.