denominativus
Latin
[edit]Etymology
[edit]From dēnōminō (“to name, designate”) + -īvus.
Pronunciation
[edit]- (Classical Latin) IPA(key): /deː.noː.mi.naːˈtiː.u̯us/, [d̪eːnoːmɪnäːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /de.no.mi.naˈti.vus/, [d̪enominäˈt̪iːvus]
Adjective
[edit]dēnōminātīvus (feminine dēnōminātīva, neuter dēnōminātīvum); first/second-declension adjective
- derived (relating to, or formed by derivation)
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | dēnōminātīvus | dēnōminātīva | dēnōminātīvum | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīva | |
| genitive | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīvī | dēnōminātīvōrum | dēnōminātīvārum | dēnōminātīvōrum | |
| dative | dēnōminātīvō | dēnōminātīvae | dēnōminātīvō | dēnōminātīvīs | |||
| accusative | dēnōminātīvum | dēnōminātīvam | dēnōminātīvum | dēnōminātīvōs | dēnōminātīvās | dēnōminātīva | |
| ablative | dēnōminātīvō | dēnōminātīvā | dēnōminātīvō | dēnōminātīvīs | |||
| vocative | dēnōminātīve | dēnōminātīva | dēnōminātīvum | dēnōminātīvī | dēnōminātīvae | dēnōminātīva | |
References
[edit]- “denominativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- denominativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.