aduno

• IPA^(key): /aˈdu.no/
• Rhymes: -uno
• Hyphenation: a‧dù‧no

aduno

1. first-person singular present indicative of adunare

From ad- +‎ ūnus (“one, single, sole”) +‎ -ō. Compare the similarly formed English atone.

• (Classical Latin) IPA^(key): /aˈduː.noː/, [äˈd̪uːnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /aˈdu.no/, [äˈd̪uːno]

adūnō (present infinitive adūnāre, perfect active adūnāvī, supine adūnātum); first conjugation

1. to unite, make one

Conjugation of adūnō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	adūnō	adūnās	adūnat	adūnāmus	adūnātis	adūnant
	imperfect	adūnābam	adūnābās	adūnābat	adūnābāmus	adūnābātis	adūnābant
	future	adūnābō	adūnābis	adūnābit	adūnābimus	adūnābitis	adūnābunt
	perfect	adūnāvī	adūnāvistī	adūnāvit	adūnāvimus	adūnāvistis	adūnāvērunt, adūnāvēre
	pluperfect	adūnāveram	adūnāverās	adūnāverat	adūnāverāmus	adūnāverātis	adūnāverant
	future perfect	adūnāverō	adūnāveris	adūnāverit	adūnāverimus	adūnāveritis	adūnāverint
passive	present	adūnor	adūnāris, adūnāre	adūnātur	adūnāmur	adūnāminī	adūnantur
	imperfect	adūnābar	adūnābāris, adūnābāre	adūnābātur	adūnābāmur	adūnābāminī	adūnābantur
	future	adūnābor	adūnāberis, adūnābere	adūnābitur	adūnābimur	adūnābiminī	adūnābuntur
	perfect	adūnātus + present active indicative of sum
	pluperfect	adūnātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	adūnātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	adūnem	adūnēs	adūnet	adūnēmus	adūnētis	adūnent
	imperfect	adūnārem	adūnārēs	adūnāret	adūnārēmus	adūnārētis	adūnārent
	perfect	adūnāverim	adūnāverīs	adūnāverit	adūnāverīmus	adūnāverītis	adūnāverint
	pluperfect	adūnāvissem	adūnāvissēs	adūnāvisset	adūnāvissēmus	adūnāvissētis	adūnāvissent
passive	present	adūner	adūnēris, adūnēre	adūnētur	adūnēmur	adūnēminī	adūnentur
	imperfect	adūnārer	adūnārēris, adūnārēre	adūnārētur	adūnārēmur	adūnārēminī	adūnārentur
	perfect	adūnātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	adūnātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	adūnā	—	—	adūnāte	—
	future	—	adūnātō	adūnātō	—	adūnātōte	adūnantō
passive	present	—	adūnāre	—	—	adūnāminī	—
	future	—	adūnātor	adūnātor	—	—	adūnantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		adūnāre	adūnāvisse	adūnātūrum esse	adūnārī	adūnātum esse	adūnātum īrī
participles		adūnāns	—	adūnātūrus	—	adūnātus	adūnandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		adūnandī	adūnandō	adūnandum	adūnandō	adūnātum	adūnātū

• coadūnō
• subadūnō

• Aromanian: adun, adunari
• Italian: adunare
• → Portuguese: adunar
• Romanian: aduna, adunare
• Spanish: aunar

• “aduno”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• aduno in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

aduno

1. first-person singular present indicative of adunar

aduno

1. first-person singular present indicative of adunar

From ad- +‎ uno (“to unite”).

• (North Wales) IPA^(key): /aˈdɨ̞nɔ/
• (South Wales) IPA^(key): /aˈdiːnɔ/, /aˈdɪnɔ/

aduno (first-person singular present adunaf)

1. to reunite, to rejoin

• aduniad (“reunion”)

• R. J. Thomas, G. A. Bevan, P. J. Donovan, A. Hawke et al., editors (1950–present), “aduno”, in Geiriadur Prifysgol Cymru Online (in Welsh), University of Wales Centre for Advanced Welsh & Celtic Studies